Saule palīdz man celties - tās stari maigi skauj un glāsta. Tā, kā katram vīrietim vajadzētu modināt savu sievieti.
Šis rīts atkal morāli baudāma kokteiļa pilns - atkal iedvesmas aizmetņi, kas mijas ar saldsērīgu acu skatienu. Šķiet, ka pat mana bālā āda izgaro savu garu pamazām ārā atmosfērā. Viss smaržo. Manā galvā, protams.

Brokastis arī tikpat baudāmas, cik šis rīts - maigais osmantusa ūluns un banāni ar saldo krējumu - sen neizjusta bauda. Šie mirkļi ir dzīvošanas un jušanas vērti. Tikpat daudz, cik es kliedzu - o, nē, ir sāpīgi tā just!, - tikpat ļoti es arī to mēdzu izbaudīt tik pasakainos rītos un citos stundu pulsoņos kā šis.

Vakar tostu nebija. Tātad, nav, par ko dzert. Vai arī vienīgi man šie svētki ir svinami. Ko darīs? Atliek vien domās sevi vien apsveikt, iemalkot Boscu un naktī izbaudīt.. aizmigšanu. Kas rezultējas kārtējos nedēļu garuma kompleksos. Bet tādas jau tās meitenes esot - kompleksi radījumi ar kompleksiem - vismaz es jau nu noteikti. A ko padarīs. Tāpat man būs to izjust, man būs par to skumt un man būs tas sāpēt. Un neviens nepalīdzēs - manis izdomātas/izjustas lietas ir un paliek manējās. Bet man vienmēr ir licies, ka līdzcilvēkiem ir spēja to dziedēt.. Ja vien vēlas un tā. Zinu, ka pati es to izdziedēt nespēju.


Katrā ziņā mani priecē, ka rudenīgie saules stari un blāvā, romantiskā gaisma atgādināja man, ka tomēr ne viss ir tik pagrimis manī, kā likās tik ilgu laiku. Tas silda tieši tā, kā šobrīd manas iekšas silda neatkārtojamais, ziedu pieskaņas viegluma osmantus ūluns, ko aizvien vēl man patīk labāk saukt par ūlongu.