Manā dzīvē šobrīd ir četri kaķi - trīs, kas dzīvo ar mani, viens, kas dzīvo ar vecākiem.
Un visus četrus es bezdievīgi mīlu. Bezdievīgi, tīri un pilnīgi vienādi. Pilnīgi vienādi, lai gan tikai viens no šiem četriem man liekas kā manas dvēseles radinieks. Tās sajūtas, kad šķiet - jūs jūtat viens otru un saprotat viens otru bez vārdiem.
Tas nekas, ka tikai viens no visiem ir tāds, tas nemaina to, ka visi tiek mīlēti vienlīdz.
Un tas kaķis, kurš manas dvēseles radinieks, šobrīd atrodas uz dzīvības un nāves robežas. Kampj gaisu čīkstošām plaušām un izmisīgi.. guļ.
Un tā sajūta, tik smeldzoša un nepareiza. Un mirst līdzi daļa dvēseles manas. Lai gan es cenšos darīt visu. Es nespēju no šī brīnuma atteikties. Es ticu, ka viņa izglābās vienreiz no nāves ķetnām, un izglābsim mēs viņu arī otrreiz.
Bet tik bezdievīgi sāp.
Par dzīvi, par to, cik negodīgi tā rīkojas. Tādu brīnumu jau otro reizi šādi mocīt.
Tik bezdievīgi sāp.
Par manu dvēseles gabaliņu, kurš palēnām zaudē savu elpu.
Patiesībā... viss ir ļoti, ļoti slikti.
Ehh
<3