annu
19 January 2013 @ 04:45 pm
Friendship  
Draugu jēdziens manā pasaulē ir palicis nenoteikts un izstaipīts. Tas, droši vien, tāpēc, ka es neprotu būt labs draugs. Un tāpēc varbūt man ir daudz vieglāk komunicēt ar vīriešiem - ar viņiem tik.vienkārši var runāt.par neko un viņi neko no manis negaida. Jo es nepotu dot.tik daudz, cik man gribētos.
Un varbūt tāpēc es pēdējā laikā palieku par pašpietiekamu vienpati - jo es zinu, ko no sevis vajag gaidīt un ko nav jēgas.

Un kas man vispār ir tāds, ko es varu dot? Heh. Vien dzīves izmeši, ar ko lietainā naktī pie tējas krūzes dalīties. Ak, dzīve ir vienreizēja un tik dīvaina. Un es atkal protu baudīt skumjas, vai nav fantastiski? Es iedomājos sevi kuplā korseškleitā līdz grīdai, staigādama ar maziem papēdīšiem pa akurātu masīvkoka parketu, un fonā skanētu Bēthovens, mans princis mani gaidītu pie lielā viesību galda, klusām un nemanāmi viņš stāvētu pie punša bļodas ar sarkanu rozi aiz muguras, un, kad es pie viņa pieietu klāt, viņš notuptos uz.ceļgala, pastieptu savu roku, lūdzot manējo, un mēs aiztrauktos virpuļu dejā. Mēs sajuktu ar pūli, un tikai vien mēs zinātu noslēpumu par dzīvi.