Pamanīju interesantu sakarību - jo vairāk cilvēkam pieder, jo mazāk viņš spēj priecāties par sīkumiem.
Es, savukārt, tik ļoti priecājos par dzīvi, kā jau sen nebiju to darījusi.
Būdama ar neregulāru darbu un vēl neregulārāku atalgojumu, vakardien aizvedu dārgo draugu un lielisko kolēģi uz mājām, jo viņš, nabags, galīgi apaukstējies - lai gan bija doma, ka brauks viņš pats. Aizvedu, nezinot, vai pietiks benzīna uz mājām un nezinot, kad būs nākamā reize, kad varēšu "iepildīties". Vēl jo vairāk - pa pēdējo piecīti aizgāju uz veikalu un nopirku ūdeni , vīnu un sieru. Pie tam - bezdievīgi gardu vīnu. Mans jaunatklājums - Tempranillo vīnogu vīns. Dievišķīgs, turklāt tik vien kā ar 15% Merlot piedevu. Debešķīga, fantastiska kombinācija.
Tā es dzēru vīnu un apreibu no dzīves vakar, šodien turpinu reibt un domāju, ka par pēdējiem santīmiem jānopērk šodien Alā alus Santai, manai grupas biedrei, kas svin savu Dzimšanas dienu. Var jau būt, ka bezatbildīgi - tērēt pēdējos latus kaut kādam alkoholam, nezinot, vai tuvākajās dienās nebeigsies gadījumā ēdiens, bet dzīvot ir skaisti. Es jūtos pēdējā laikā tik dzīva. Tik brīva. Žēl tikai, ka "ļubestības frontē bez pārmaiņām". Vai arī jāsaka, ka tieši pretēji, ar pārmaiņām?