Jaunā dzīvesvieta nodrošina jaunas izmaiņas dzīvē. Sevī.
Līdz ar "līdzi staipāmās bagāžas" optimizēšanu (lasīt - maksimālu nahrenizēšanu) pēdējā laikā atsakos no daudzām nevajadzīgām lietām - ne vien drēbēm, kuras nevalkāju, bet reiz paturēju, jo tās ir vienkārši ļoti jaukas un mīļās māmiņas dāvinātas, ne vien no dažādiem sīkumiem, tajā skaitā visādiem rakstu darbiem, pārdomām, apdvēseļotām lietiņām, bet arī no jūtām. Kas būtu pats galvenais laikam.
Atsijāju nevajadzīgās jūtas pret cilvēkiem, kuras man traucēja dzīvot labi - ieveda visādās negācijās, emo(cio)nālismos, lika apšaubīt esošo. Lai arī cik labas tās jūtas bija. Lai arī cik dzīvai dažreiz tās man lika justies. Es runāju galvenokārt par attieksmi, kas radīja tās jūtas - to attieksmi, kuru es nahrenizēju. Un es jūtos daudz, daudz labāk. Es pielieku punktu tām attieksmēm pret tiem un tiem cilvēkiem, pret tiem un tiem gadījumiem/situācijām, kas agrāk man radīja negatīvas reakcijas, pretim liekot vēsu prātu un abstraktu domāšanu. Es strādāju ar sevi, lai man būtu labāk. Beidzot. Atkal. Un ir. Es atkal jūtu sevī prieku dzīvot, atkal bezrūpīgi smaidu garāmgājējiem un izklaidējos ar ikdienu. Baudu, baudu un ... neraudu. {:
Mrrc.

Un jā, viss tas liek vēlēties atkal satikt mīļos cilvēkus un iemalkot glāzi vīna/alus vai siltas tējkafijas krūzi, parunāties. Bet divvientulībā, lūdzu. Man divvientulība patīk labāk par kompānijām. Ja nu gadījumā kāds vēlas atnākt ciemos vai sarunāt randevū centrā... ^^,