Es mīlu sapņus. Mīlu manus sapņus.
Šonakt es biju dziedātājas skolotāja.
Tam nav nekāda sakara, es ierados uz jauno darba vietu (no sākuma es vienkārši kaut kur ierados, bet tad, kad ierados kādā jaunu, taču pieaugušu cilvēku pilnā klasē un nostājos pie skolotājas galda, es sapratu, ka nedodos vis uz jauno skološanās vietu, kur mācīties, bet gan kur, mācīt). Man par pārsteigumu, es pati biju pilnīgi mierīga un redzēju visu no tāda kā spēlīšu leņķa - it kā es esmu es, taču redzu arī savu pakausi. Dažreiz šis redzes leņķis mainījās ar First Person View, taču cituviet tas atkal kā skaistā spēlītē attālinājās, paverot skatu arī uz pašu sevi no malas. Skaisti.
Jā, dziedāšanas klase, dziedāšanas stundas. Es pasniedzu. (Vai tikai tāpēc, ka man patīk dziedāt? Dīvaini. Laikam dziedāšana kāzās mani nedaudz atbrīvoja.)
Jaunie skolēni, kas daži bija pat vecāki par mani pašu, bija sagatavojušies manai klātbūtnei - viens no viņiem iedeva man lapu, uz kuras bija notis un zem tām dziesmas teksts (gluži kā sākumskolā). Un tad viņi sāka dziedāt. Visi kā viens nesaistītajā balsī. Es noklausījos līdz galam, mulsi smaidīdama. Pēcāk sirsnīgi pateicos par jauko sagaidīšanu un sāku mācīt - viss jau ir lieliski, precīzi, taču kālab jūs dziedat nesaistītajā balsī? To nevar kontrolēt, tai nav skanīguma un dziļuma. Jums no šī (un tad demonstrēju nesaistītajā balsī izdziedātu skaņu) ir jātiek līdz šim (demonstrēju krūšu reģistra balsīgo skaņu).
Tad ir kaut kāds atrāvums. Stundas beigas, kuras izskaņā es runāju par pilnīgu atbrīvošanos. Man viens pēc otra paiet garām cilvēki (no kuriem es jau sākumā pamanīju man zināmu, izbijušu klases biedreni starp skolēniem, kurai kaut kas nepatika manis redzēšanā, bet es pasmaidīju un jutu tikai labu), un visi kā viens atvadās un saka paldies par pavadīto nodarbību. Jūtos nedaudz dīvaini, kāda skolniece jautā man par atbrīvošanos, un es cenšos kaut ko izstāstīt vairāk, bet tad atkal iestājas plīsums un sižetu maiņa.
Cik noprotu, ir pagājušas tikai dažas minūtes, jo daži pēdējie skolēni vēl atrodas pie skolas ēkas, ārpusē, bet es jau esmu paspējusi nokļūt tādā kā plašā gaitenī, kas sastāv tikai no pretējās sienās esošiem, milzīgiem logiem, kas stiepjas teju līdz grīdai, un vienā pusē caur tiem spīdēja vakara zelta saule. First Person View man rāda graciozas, plūstošas manu roku kustības, kas saules mirdzumā izskatās vēl diženāk.
Kamera attālinās, un tad es sevi redzu no skolēnu acīm, kas, stāvēdami pie skolas ārpuses, veras saules izgaismotajos logos un tikpat uzmanīgi kā es, it kā baidītos, ka no skatiena pēkšņi kaut kas varētu apstāties un pazust, vēro manis pašas siluetu, kas vieglā kleitā zeltainām kustībām atbrīvo sevi skaistā, vārdiem neaprakstāmā dejā, savas dungoņas pavadīta.
Atbrīvoties. Dziedāt, dejot un elpot. Dzīvot tik vienkārši un skaisti tāpat vien.
Šonakt es biju dziedātājas skolotāja.
Tam nav nekāda sakara, es ierados uz jauno darba vietu (no sākuma es vienkārši kaut kur ierados, bet tad, kad ierados kādā jaunu, taču pieaugušu cilvēku pilnā klasē un nostājos pie skolotājas galda, es sapratu, ka nedodos vis uz jauno skološanās vietu, kur mācīties, bet gan kur, mācīt). Man par pārsteigumu, es pati biju pilnīgi mierīga un redzēju visu no tāda kā spēlīšu leņķa - it kā es esmu es, taču redzu arī savu pakausi. Dažreiz šis redzes leņķis mainījās ar First Person View, taču cituviet tas atkal kā skaistā spēlītē attālinājās, paverot skatu arī uz pašu sevi no malas. Skaisti.
Jā, dziedāšanas klase, dziedāšanas stundas. Es pasniedzu. (Vai tikai tāpēc, ka man patīk dziedāt? Dīvaini. Laikam dziedāšana kāzās mani nedaudz atbrīvoja.)
Jaunie skolēni, kas daži bija pat vecāki par mani pašu, bija sagatavojušies manai klātbūtnei - viens no viņiem iedeva man lapu, uz kuras bija notis un zem tām dziesmas teksts (gluži kā sākumskolā). Un tad viņi sāka dziedāt. Visi kā viens nesaistītajā balsī. Es noklausījos līdz galam, mulsi smaidīdama. Pēcāk sirsnīgi pateicos par jauko sagaidīšanu un sāku mācīt - viss jau ir lieliski, precīzi, taču kālab jūs dziedat nesaistītajā balsī? To nevar kontrolēt, tai nav skanīguma un dziļuma. Jums no šī (un tad demonstrēju nesaistītajā balsī izdziedātu skaņu) ir jātiek līdz šim (demonstrēju krūšu reģistra balsīgo skaņu).
Tad ir kaut kāds atrāvums. Stundas beigas, kuras izskaņā es runāju par pilnīgu atbrīvošanos. Man viens pēc otra paiet garām cilvēki (no kuriem es jau sākumā pamanīju man zināmu, izbijušu klases biedreni starp skolēniem, kurai kaut kas nepatika manis redzēšanā, bet es pasmaidīju un jutu tikai labu), un visi kā viens atvadās un saka paldies par pavadīto nodarbību. Jūtos nedaudz dīvaini, kāda skolniece jautā man par atbrīvošanos, un es cenšos kaut ko izstāstīt vairāk, bet tad atkal iestājas plīsums un sižetu maiņa.
Cik noprotu, ir pagājušas tikai dažas minūtes, jo daži pēdējie skolēni vēl atrodas pie skolas ēkas, ārpusē, bet es jau esmu paspējusi nokļūt tādā kā plašā gaitenī, kas sastāv tikai no pretējās sienās esošiem, milzīgiem logiem, kas stiepjas teju līdz grīdai, un vienā pusē caur tiem spīdēja vakara zelta saule. First Person View man rāda graciozas, plūstošas manu roku kustības, kas saules mirdzumā izskatās vēl diženāk.
Kamera attālinās, un tad es sevi redzu no skolēnu acīm, kas, stāvēdami pie skolas ārpuses, veras saules izgaismotajos logos un tikpat uzmanīgi kā es, it kā baidītos, ka no skatiena pēkšņi kaut kas varētu apstāties un pazust, vēro manis pašas siluetu, kas vieglā kleitā zeltainām kustībām atbrīvo sevi skaistā, vārdiem neaprakstāmā dejā, savas dungoņas pavadīta.
Atbrīvoties. Dziedāt, dejot un elpot. Dzīvot tik vienkārši un skaisti tāpat vien.
Tavs koments