Jūtu, kā pēdējās dienās dažādu iekšējo un arējo apstākļu dēļ kļūstu atkal par intravertu pamazām. Problēmas noriju sevī, izvēlos iet projām un nesadzīvot ar tām. Aizvien mazāk runāju par tām.
Tas noteikti nav slikti. Līdz ar problēmu norīšanu un izdzīvošanu vienai, dīvainā kārtā arī prāts uz visu skatās ne tik karstasinīgi, gluži pretēji - vēsi un mazāk emocionāli.
Tas noteikti nav slikti. Līdz ar problēmu norīšanu un izdzīvošanu vienai, dīvainā kārtā arī prāts uz visu skatās ne tik karstasinīgi, gluži pretēji - vēsi un mazāk emocionāli.
Tavs koments