Ir vienpadsmit ar pusi mākoņu aizslīdējuši virs manām acīm. Skropstas pārklāj pelni. Pelēcīgi balto, sapņaino, šķietami nevainīgo mākoņu maliņu pelni. Saules gluži kā dvēseles gaisma un siltums ir patīkams tikai samērīgos daudzumos.
Kūp asfalts. Blāvā gaisma pavedina manas domas. Kurp, diez, domas aiznesīs mani?
Es esmu akla. Likumsakarības dēļ. Saules pārlieku lielās atklātības dēļ. Bet vai sauli par to vainot? Saules siltuma mīļumu, nelaikā un nevietā paslīdējušos mākoņus vai acis, kas bez saprātīga iemesla pavērās augšup?
Likumsakarības ir visapkārt. Vieni algoritmi un dvēseliska matemātika. Dvēseles matemātika, ja korektāk.
Tā, piemēram, paslīdēs vēl viena ceturtā daļa mākoņa, nopilēs lietus lāse. Bet, ja tās būs divas - ceturtās daļas, nevis lietus lāses -, es melna vietā redzēšu baltu.