Iedomājos, ka varbūt nemz nav vērts censties un kaut ko darīt, taisīt vai kaut vai tikai domāt par tiem, kas nesniedz to pašu pretī. Tas vienkārši nav godīgi. Un, ja cilvēks nevēlas tā darīt, bet es vēlos, es diemžēl nespēju būt tik lielisks cilvēks, lai dotu, pretī neko negaidot. Es gaidu, oh, kā vēl gaidu. Un tad pati palieku bēdīga/dusmīga, neko nesagaidot atpakaļ. Un tā it nemaz nav tā cilvēka vaina, ka es dusmīga vai bēdīga. Neviens nav nevienam neko parādā. Es pati ceļu sapņu, ilūziju pilis un tās arī sagrauju. Vienkārši jācenšas būs piedomāt vairāk par tiem cilvēkiem, kas patiesi ir to pelnījuši. Jā. Tas laikam būs tas labākais variants. Un tad arī var dot, mēģinot pat neko atpakaļ negaidīt - atpakaļ tāpat jau sen ir saņemts sen tas, par ko ir vērts dot un dot.
Galu galā, tās ir manas pilis un manas ilūzijas, kuras var arī nesagraut, gluži vienkārši nedaloties un neejot to ceļu, kura galā ir acīmredzama aiza.

---

Rob Zombie ir lieliski.


Gaismas kubi un vakardienas vakars arī. Teātris atkal un atkal spēj aizpildī tukšumus. Vismaz uz kādu laiku.

---

Visiem maniem skaistajiem, lieliskajiem cilvēkiem mīļi sveicieni un kaķīši. >^.^