Atsāku lietot miegazāles. Abas reizes sanāca kopā ar alkoholu.
Miegazāļu aprakstā lasāma sekojoša informācija: "Retāk rodas psihiski traucējumi. Iespējama agresivitāte, apziņas traucējumi, paaugstināta uzbudināmība, depresija, halucinācijas, nakts murgi un anterogrādā amnēzija." Kā arī var izlasīt, ka, "zāles pārdozējot, galvenokārt rodas CNS depresija, kas ietver virkni simptomu no miegainības līdz pat komai, bet parasti dzīvībai nav bīstami. Pārdozēšana var būt smaga un apdraudēt dzīvību, ja vienlaikus lietots alkohols vai citi CNS depresanti."
Domāju par manu miegazāļu blakusparādību - depresiju. Reāli depresijas izpausmes bieži vien ir nespēja koncentrēties, jebkādu vēlmju neesība, nereti arī slikts miegs vai bezmiegs, kā rezultātā negulētās/slikti gulētās naktis pārtop par dienas nogurumu un nespēju koncentrēties/darīt ikdienišķas lietas. Patiesībā tieši bezmiegs ir viena no lielākajām depresijas problēmām/simptomiem, kas atstāj ļoti lielu iespaidu uz cilvēka apziņu un fizisko stāvokli. Man, piemēram, depresijas laikā ir svarīgi daudz gulēt. Ja tā nav, ja es mokos bezmiegā, nevaru normāli pagulēt, dienas paiet viena aiz otras kā ēnas, kurās nav neviena gaismas pleķīša - man nav nedz spēka, nedz arī vēlmes kaut ko darīt, ir nogurums, nespēju koncentrēties, viss, uz ko esmu spējīga, ir vienas negācijas. Tātad miegs depresijas laikā ir ļoti svarīgs. Līdz ar to rodas paradokss - ja jau cilvēkam depresijas laikā ir tik ļoti nepieciešams miegs, kas var palīdzēt atjaunot spēkus un atsvaidzināt prātu, un pats cilvēks nespēj bez palīglīdzekļiem rast normālu miegu, kurā reģenerēt savas iekšējās un ārējās spējas, tad, izmantojot šīs palīgvielas (t.i., miegazāles), sanāk, ka viņš vienlaicīgi gan ārstē savu depresiju, gan arī pakļauj sevi zāļu blakusparādību riskam - tai pašai depresijai? Es īsti neizprotu šo loģiku.
Katrā ziņā miega zāles ir lieliska padarīšana. Tā nogalina emocijas un īpašas jūtas, un līdz ar to tā nogalina arī smagās sāpes, bēdas, skumjas un pārdzīvojumus. Tā sauktais (manis nosauktais) klīniskais miers iekšēji. Patīkami. Apsveru iespēju sākt lietot arī citus profilaktiskus medikamentus manai nervu sistēmai. Tad jau redzēs, kā būs.
Miegazāļu aprakstā lasāma sekojoša informācija: "Retāk rodas psihiski traucējumi. Iespējama agresivitāte, apziņas traucējumi, paaugstināta uzbudināmība, depresija, halucinācijas, nakts murgi un anterogrādā amnēzija." Kā arī var izlasīt, ka, "zāles pārdozējot, galvenokārt rodas CNS depresija, kas ietver virkni simptomu no miegainības līdz pat komai, bet parasti dzīvībai nav bīstami. Pārdozēšana var būt smaga un apdraudēt dzīvību, ja vienlaikus lietots alkohols vai citi CNS depresanti."
Domāju par manu miegazāļu blakusparādību - depresiju. Reāli depresijas izpausmes bieži vien ir nespēja koncentrēties, jebkādu vēlmju neesība, nereti arī slikts miegs vai bezmiegs, kā rezultātā negulētās/slikti gulētās naktis pārtop par dienas nogurumu un nespēju koncentrēties/darīt ikdienišķas lietas. Patiesībā tieši bezmiegs ir viena no lielākajām depresijas problēmām/simptomiem, kas atstāj ļoti lielu iespaidu uz cilvēka apziņu un fizisko stāvokli. Man, piemēram, depresijas laikā ir svarīgi daudz gulēt. Ja tā nav, ja es mokos bezmiegā, nevaru normāli pagulēt, dienas paiet viena aiz otras kā ēnas, kurās nav neviena gaismas pleķīša - man nav nedz spēka, nedz arī vēlmes kaut ko darīt, ir nogurums, nespēju koncentrēties, viss, uz ko esmu spējīga, ir vienas negācijas. Tātad miegs depresijas laikā ir ļoti svarīgs. Līdz ar to rodas paradokss - ja jau cilvēkam depresijas laikā ir tik ļoti nepieciešams miegs, kas var palīdzēt atjaunot spēkus un atsvaidzināt prātu, un pats cilvēks nespēj bez palīglīdzekļiem rast normālu miegu, kurā reģenerēt savas iekšējās un ārējās spējas, tad, izmantojot šīs palīgvielas (t.i., miegazāles), sanāk, ka viņš vienlaicīgi gan ārstē savu depresiju, gan arī pakļauj sevi zāļu blakusparādību riskam - tai pašai depresijai? Es īsti neizprotu šo loģiku.
Katrā ziņā miega zāles ir lieliska padarīšana. Tā nogalina emocijas un īpašas jūtas, un līdz ar to tā nogalina arī smagās sāpes, bēdas, skumjas un pārdzīvojumus. Tā sauktais (manis nosauktais) klīniskais miers iekšēji. Patīkami. Apsveru iespēju sākt lietot arī citus profilaktiskus medikamentus manai nervu sistēmai. Tad jau redzēs, kā būs.
Tagad ir:: ------------------------
Man skan:: klusums
1 koments | Tavs koments