drebuļi, biezās zeķes, sega, tēja, tumsa un ambients. tas viss pēc fotopastaigas, kurā saslapa viss, kas varēja saslapt, lai lieku reizi atgādinātu par vēl vienu iemeslu, kāpēc ziema tik ļoti nepatīk. zilas rokas un kājas tikai baro nepatiku un nožēlojamību.

centrāltirgus pietura. vakars. sestdienas vakars, un ārā neierasti rāms miers. tirgus apkārtni silda dzelteni-oranžās laternu gaismas. vēja nav, ir tikai cilvēki savos lielajos, tumšajos mēteļos un sniegs, kas lēnām, lielām kupenām krīt šķietami algoritmiskā ritmā. balta šalle un melni cimdi, auksts deguns un skats augšā. algoritms kļūst vienaldzīgs, kad autobuss kavējas. apkārt esošā nelielā cilvēku plūsma kaut kur virzās, plūst; izskatās, ka neviens nebrauc uz mājām. sāk likties, ka arī paša maršruts neved vis uz mājām, un autobuss it nemaz nav iegansts, kāpēc jāatrodas tur. tajā brīdī gribas spēt nedomāt par realitāti un valdošo tumsu visapkārt.

vakars, monitors un "fire in the hole" skaņas. ausis skan perfekti, bez aizķeršanās. patīkami. aiziet uz virtuvi, ieliet pussausā sarkanvīna glāzi, saskandināt ar māti un doties atpakaļ savā pasaulē. baudīt pasakaino garšu buķeti un spēju nošaut cilvēkus tieši tik klusi un precīzi, cik kādreiz ir gribējies. atslābt un aizmirst. ienirt un neiznirt maksimāli ilgi.
( ... tālāk ... )