Beidzot izdarīju kaut ko priekš sevis un jūtos apmierināta par to.
Es tiku.

^^,

"Visnotaļ daudzsološi" - tā kāds izteicās par maniem prozas uzmetumiem, daudzajiem tekstiem. Dēm, es jūtos siltāk. Šodiena, neskatoties uz to, ka pēdējā laikā jūtu tādu kā manu darbu (un šeit nav par tekstiem) nenovērtēšanu no tuvinieku puses, ir samērā jauka. Pamanu arī būtisku atšķirību starp to, ko nozīmē darīt kaut ko priekš sevis un priekš citiem - kad cilvēks dara priekš sevis, viņam nav nepieciešams darbības novērtējums. Kad cilvēks kaut nedaudz domā par kādu/kādiem citiem, kad kaut ko dara, viņam ir novērtējums nepieciešams kā gaisa kampiens, kas nepieciešams nākamās darbības īstenošanai. Muļķīgi sanāk tad, kad pieķer sevi pie domas, ka pusi savas dienas aizvadi darot kaut ko, kas nav gluži priekš sevis, bet drīzāk priekš noklusētajām lietām un daudzējādi arī priekš kāda cita, bet vismazāk priekš sevis. Ironiski, jo neviens jau neies novērtēt un izrādīt dziļu pateicību par to, ka tu dari kaut ko pavisam ikdienišķu. Nu, strādā, piemēram. (Tas gan nav labākais piemērs manā gadījumā, bet, ja pieņem, ka darbs nav cilvēka veids, kā pašizpausties, tad tas būtu ļoti labs piemērs.)