Atminos, ka jau krietnu laiku iekšās stāv vēlme par to.. parunāt. Apstāstīt, izklausīt, apjūsmot, padiskutēt. Pētīt, meklēt sakarības, rakņāties, censties izprast. Iedziļināties. Biju gatava jau šorīt drukāt emocijām pārpilnu rakstu, taču mani no tā atturēja ne visai labā pašsajūta, kas pēdējās dienās pieklibojusi pie manis un, šķiet, ir tīri labi te iedzīvojusies, kā arī lieliskā temperatūra - 10 grādi pēc Celsija skalas ir pārāk neglīts skaitlis, lai viņa priekšā atkailinātu savus plecus.

Tātad, skaidrie sapņi. Kas, kā un kāpēc.



Par skaidrajiem/apzinātajiem sapņiem iz teorijas neko daudz nemācēšu diemžēl pastāstīt. Viss, ko zinu, ir tikai tik daudz, ka apzinātie sapņi ir dažādu līmeņu - sākot no "es zinu, ka tas ir sapnis, bet nevaru neko izdarīt" stadijas līdz pat "astrālajiem ceļojumiem". Bērnībā man pārsvarā bija tikai pirmā līmeņa apzinātie sapņi (zemākā). Tas ir, zināju, ka esmu sapnī, bet nespēju neko darīt, tikai kontrolēt savu pamošanās brīdi, kad palika pārāk bail, piemēram. Vai tad, kad apnika. Pārsvarā tā bija baiļu sajūta, kas lika man vēlēties pamosties.

Ar sapņiem man ir bijusi varena pieredze, ne tik daudz objektīvā/globālā ziņā, cik subjektīvi emocionālajā. Respektīvi šobrīd esmu nonākusi jau līdz tādam līmenim, kad varu ne vien "dabūt, ko gribu, darīt, ko gribu, pilnībā kontrolēt notiekošo" sapņos, bet tagad šim visam klāt nāk arī zemapziņas līdzdalība. Ar to es domāju, ka agrāk es varēju darīt visu, ko vēlos, bet tas nebija nekas tāds, kur varētu saskatīt kādas likumsakarības, nozīmīgumu, kaut ko, no kā varētu izdarīt secinājumus. Bet tas, iespējams, nav nemaz interesantākais manā sapņu dzīvē. Tas ir patīkamākais (vismaz priekš manis, atkal jūtu savas kreisās smadzeņu puslodes tiltiņu, kas ved uz labo). Bet tādas, pavisam amizantas, interesantas, aizraujošas sapņu lietas ir ne tik daudz ar prātu, cik vairāk ar šķietamu neiespējamību saistītas.
Bet nu, centīšos par visu pēc kārtas un ne tik gari.

Ja jau minēju, ka vispārībā man bija ļoti bieži zemākā līmeņa apzinātie sapņi, tad ir bijis viens pagalam baiss atgadījums tieši ar šo te `pamošanās kontroli` sapnī. Tas gan nebija gluži bērnībā, pat ne tuvu tam, un tomēr cieši saistīts ar to.
Tātad, es vienmēr esmu spējusi kontrolēt savu pamošanos pēc brīvas gribas. Līdzīgi, kā cilvēks pamostas, pirms nokrīt, pirms ietriecas, pirms vēl kaut kas notiek, tikai šajos gadījumos tas notiek automātiski, manā gadījumā es pati varēju izvēlēties, kad nospiest filmas pauzes pogu. Un vienreiz man bija sapnis par realitāti. Reālajā dzīvē tam laika periodam atbilstošo, notiekošo. Viss bija kā parasti. Sākumā es biju Liepājā, gāju ar Osīti un vienkārši runājos. Pēkšņi sāku pamanīt, ka kaut kas tomēr nav gluži kā parasti - starp cilvēkiem ir rēgi. Nu, es tos piedēvēju rēgiem. Reāli tie bija veidoli tumšos, ne gluži melnos, drīzāk pelēcīgos apmetņos ar kapucēm, un seja to nebija redzama - tumšs pleķis tikai. Es paņēmu Oskaru aiz rokas (Oskars būtībā ir viena ļoti jauka un skaista pieredze manā dzīvē), satvēru to ciešu un teicu, ka kaut kas šeit nav kārtībā. Oskars tam nepievērsa uzmanību, tikai turpināja runāt par savu tēmu. Tad, kad es sapratu, ka tā nav reālā dzīve, es teicu Oskaram, ka mēs esam sapnī un ka man vajag pamosties, jo es tiešām nebiju sajūsmā par tiem `rēgiem`. Oskars atkal šķita palaidis to gar ausīm. Ja vismaz viņš, mans zemapziņas radītais tēls, atbildētu man kaut ko, runātu ar mani, tad es vēl gribētu varbūt nepamosties, bet, tā kā nekā tamlīdzīga nebija, man likās pārāk baisa tā atmosfēra, kā dēļ nolēmu pamosties. Un es pamodos. Savā gultā, tadd piecēlos un pēkšņi attapos jau uz ielas. Rēgu pilnas ielas. Nevarēju saprast, kāpēc neesmu pamodusies. Sāku bļaut un raut acis vaļā ar tik lielu spēku, cik vien spēju. Atvēru acis trešo reizi, citā vietā, ar citiem cilvēkiem. Un rēgiem kaut kur pa starpam. Diemžēl trīs jauno kadru maiņas es neatceros - atceros tikai pirmo, ar Oskaru saistīto, un pēdējo, iespaidīgāko. Pa vidu, tātad, bija vēl trīs mēģinājumi spēcīgi atraut acis, un tās tika atrautas citā vietā,citā laikā, citos apstākļos, bet aizvien vēl no sapņa gūsta es vaļā nebiju tikusi. Pēdējā acu atraušana bija sekojoša - es, atrāvusi spēcīgi acis, paskatījos man blakus un redzēju turpat pie sienas sēžam Kristu (manu bērnības draudzeni, tagad esam pazīstamas nu jau kādus gadus 15). Respektīvi sanāca, ka mēs abas sēdējām, pret sienu atspiedušās, uz grīdas. Es biju pārbijusies pēc velna, lai neteiktu neko vairāk - apzinoties, ka esmu sapnī, mēģinot no tā pamosties, četras reizes neveiksmīgi mēģinājumi. Kurš nebūtu? Ok, varbūt kāds nebūtu, bet viss, ko es vēlējos, bija pamosties. Un neiet vairs gulēt vispār. Tātad, pamodos, sāku priecāties, ka tomēr viss beidzot ir kārtībā (mēs bijām kaut kādā telpā), jo rēgu apkārt it kā nebija. Sāku ar viņu runāt, taču pēc apstākļiem nospriedu, ka pārāk nereāla biaj šī pamošanās - neba gultā, bet svešā vietā, turklāt arī Krista kaut ko dīvainu teica. Tad palūkojos apkārt, secinot, ka esmu tādā kā kafejnīcas tipa telpā ar apaļiem galdiem, sēžam mēs pašā priekšā pie sienas, mūsu priekšā ir tikai tāds kā paaugstinājums, skatuve. Uz skatuves liels, apaļš galds ar kādiem 5 krēsliem, un uz katra no krēsliem sēž viņi. Rēgi. Noliektām galvām. Tad nu beidzot es tā pārbijos, ka, beidzot `pa īstam` pamodusies, nevarēju vēl ilgi atelsoties un pakustēties. Palika neomulīgi. Pirmo un šķietami vienīgo reizi mūžā man sapnis radīja tik baisas un briesmīgas sajūtas, ka es vairs nevēlējos tajā pasaulē atgriesties.
Vai tas nav aizraujoši? Baisi, bet, pēc manām domām, vareni aizraujoši.

Vēl šis tas iz aizraujošā, vairāk pat neticamā, bija manu grūtību laiks. Respektīvi lielās, ļaunās mīlestības laiks. Laiks, kad viens no maniem bijušajiem puikām brauca pie manis reti ciemos. Vispār pamanīju tādu sakarību, ka apzinātie sapņi man visvairāk un visspēcīgāk/interesantākos formātos sapņojas tieši tad, kad iekšējais emocionālais stāvoklis ir spēcīgas, negatīvas enerģijas pilns. Arī toreiz tas bija ļoti izteikti - pie manis brauca ciemos mans Ex labi, ja reizi nedēļā! Tas man bija vienkārši neizturami, ņemot vērā to, ka dzīvo viņš tikai citā Rīgas pusē, divu sabtransa maršrutu attālumā. Tas ne vien kaitināja, dusmoja un nepatika, ebt arīdzan bezgala skumdināja. Un to nedēļu es, šķiet, nekad neaizmirsīšu. Visu to nedēļu es viņu gaidīju, un viņš nebrauca. Visu to nedēļu es slimoju un jutos vienkārši graujoši. Visu to nedēļu, teju katru dienu bez izņēmuma, es redzēju zīmīgus apzinātos sapņus. It kā mana zemapziņa centās mani brīdināt un pasargāt.
Respektīvi viens no sapņiem bija, ka pie manis atbrauca viņa labākais draugs, caur kuru es viņu arī iepazinu. Sākās ar CS, protams, un beidzās ar to, ka viņš manī samīlējās, kamēr es sapazinos ar to te. Nu, bijušo. Viņa labākajam draugam Ziepniekkalns vispār riebās kā rajons. Ar Aleksandru (to labāko draugu) es šad tad mēdzu kontaktēties, mēs mēdzām iedzert kopistiski kādu tēju ar vēl vienu puiku vai iemalkot alu, bet Ziepniekkalnā viņš bija tikai vienu vienīgu reizi. Nu riebās viņam Ziepniekkalns. Un tad sapnī bija ziema, arī tolaik bija sniegs ārā, un sapnī bija situācija, ka "pat Aleksandrs atbrauca pie manis uz Ziepniekkalnu, kas viņam tā riebjas, bet viņš - nē." Pamostoties es zināju, ka todien viņš atkal teiks, ka nebrauks, kā, protams, arī bija. Tāda kā `nākotnes paredzēšana` simboliskā nozīmē, taču iedarbīgi. Un tā tas turpinājās visas nedēļas garumā. Visādas `paredzēšanas` simboliskā nozīmē, Elgas depresīvisms, šķietamā nolemtība un smacēšanas sajūta sirdī un visapkārt. Līdz ceturtdienai, naktī no trešdienas uz ceturtdienu man bija kas nedaudz vairāk par `simbolisku paredzēšanas sapni`. Atkal kārtējie notikumi, kurus atceros miglaini, un skaidri atceros māti, kā viņa man nopirka Mascarpone siera kūku. Neatminos, kāda iemesla dēļ tas notika sapnī. Taču zīmīgi ir tas, ka pēc dažām stundām (kad man nekas nav jādara, es mēdzu gulēt līdz pēcpusdienai), tāpēc, kad pēc dažām stundām atnāca māte no darba, viņai rokās bija Mascarpone kūka priekš manis. Sagadīšanās? Hm.

Fucked-Up? Not really. The main part is here.

Nu, ja jau par tiem paredzēšanas sapņiem, tad viens bija baisi varens.
Citi apstākļi, cits laikaposms (kaut kur ~10. klase, ja nemaldos). Sapnis man ir par skolu, kaut kādu uzstāšanos un lielisko puisi, kurā biju samīlējusies kādu brīdi. Ne reāls tēls, tikai sapnī reāls. Nu, mēs ar to puisi nolīdām vienā skolas telpā, atceros, ka tā bija ļoti maza, gaišos, šķietami zaļganīgos toņos, logi bija žalūziju aizklāti, taču, neskatoties uz to, visu telpu piepildīja saules siltums. Un mūsu abu siltums. Nolīdām mēs, tātad, maigoties. Vareni apzināties, ka zaudē nevainību, un tas ir sapnis - respektīvi, vari zaudēt nevainību tūkstošiem reižu pēc kārtas, un nekas nedraud - tas ir tikai sapnis! Nu, jā, tā mēs tur maigojāmies, sēdus, es biju viņam virsū, un pekšņi, pilnīgi bez jebkāda iemesla, es viņam teicu, ka, lai cik ļoti man arī viņu gribētos vēl un vēl, mums ir jābeidz. Drīz tēvs atnāks mājās. Lai gan manis teiktajam nebija īsti nekāda sakara - mēs bijām skolā, tas bija sapnis, mēs varējām darīt jebko un tik ilgi, cik vien vēlējāmies. Taču es atvadījos un pamodos. Atvērusi acis, konstatēju, ka saule cenšas iespraukties caur žalūzijām manā istabā. Istaba bija gaiši blāvās krāsās. Es gulēju, vēros griestos. Centos izprast, kāds sakars tik patīkamai "pasēdēšanai" sapnī ar to lielisko puisi un tēvam. Kāds tur sakars, sasodīts? Ne līdz galam apmierināta ar sapņa iznākumu, es tur tā gulēju kādas minūtes 3, teju sāku iemigt no jauna, līdz mani iztraucēja zvans pa durvīm. And guess, what? Tēvs bija ieradies. Hmm.

Apzinātie sapņi ir viena no lietām, kas liek manai sirdij pukstēt straujāk. Kas liek alkt, izbaudīt, sapņot un saskatīt dzīvi nedaudz krāšņāku un daiļāku, nekā to redzu bez sapņiem. Ok, patiesībā nevis nedaudz, bet gan vareni daudz krāšņāku un daiļāku. Tā, šķiet, ir tēma, par un ap kuru gribētos runāt vēl un vēl, un katru reizi apzinātajos sapņos es spēju to pilnībā izbaudīt. Amizanti ir tas, cik ļoti sapņu pasaule ir saistīta ar reālo - tā, piemēram, šorīt, kad man bija lielisks apzinātais sapnis, kurā bija principā visu to puišu tipi, kādi man patīk, tieši nonākot līdz tam tipam, kurš man, kā izrādās, patīk visvairāk (to es reāli nebūtu iedomājusies pat, ja ne sapnis), atkal kārtējā intīmajā brīdī es dzirdu zvanam telefonu. Es paskatos uz to puisi, saku, ka man ir jāceļas, man drošvien zvana Ivo, lai mani pamodinātu, tātad, ir jau deviņi un jādodas pie ārsta, bet sapņa tēls tikai pasmaida un pajautā: "Cik Tu sver?". Es vēl mirkli centos noturēt šo ainu, līdz atvēru acis. Bija vispār pus-deviņi, un pamodināja mani mamma līdz ar šo zvanu. Ja zinātu, ka nav deviņi, droši vien negribētu atbildēt un sapņotu tālāk, ja sanāktu. Jā, lucid dreaming is something that is worth.
Nāk atmiņā viens no pirmajiem Juglā pavadītajiem vakariem, kad ar Viesturu runājāmies ilgi un dikti par sapņiem un to, cik vareni tie ir. Ehh, nedaudz man pietrūkst to laiku. Visu pīrādziņu un skaļo rēkšanu ar [..] . Nu, jā, man pietrūkst Vecās Juglas. Lai gan jaunajai arī nav ne mazākās vainas. Man pat, šķiet, pietrūkst tieši Viestura un Aivja, pietrūkst Līgas un Lauras augšējā istabā, kad varēja smieties un raudāt, un tad sēdēt lielām acīm, domājot, vai man ir `aizvēries` , vai `atvēries`. Tie bija jauki laiki. Bet viss mainās. Ir lietas, kas pazūd, to vietā nāk jaunas. LAbi, ka sapņi nepazūd. Ja man nebūtu šo sapņu, kas zina - vai nu es būtu daudz laimīgāka, vai arī vispār vairs nebūtu uz šīs pasaules.