Nē, es ne par nekustamajiem.
Man daudz, daudz labāk patīk kustamie. Lai gan es meloju. Jā. Biežāk par kustamajiem, ja runā par homo sapiens, es izvēlos nekustamos. Vai arī cita veida kustamos (kaķi, zirgi, kārtis...)

Šoreiz es par īpašumu. To, kas un kā un kāpēc... ir īpašs.
Nē, es nespriedelēšu. Gribas tikai pagaudot par to, cik ļoti es gribētu būt.. īpaša. Vismaz kaut kādā veidā. Es gribētu būt mistiska, darīt kaut ko lielisku, oriģinālu varbūt, ģērbties īpaši.. gribētos, lai tad, kad cilvēki mani ierauga, visi gribētu uzreiz mani uzzināt, izzināt un tajā pašā laikā apbrīnot, domājot, kas gan manās tajās iekšās slēpjas. Gribētos kaut kādā veidā savu tumsību apvienot ar gaismas stariem. Kaut ko tādu dūmakaini pasakainu, sirreālu varbūt.

Hm.

Bet es.
Neesmu.

Un tuvākajā laikā diez vai būšu. Vismaz kamēr es dzīvoju.. tā. Nu, tā, kā tagad.

(No otras puses, ja tā padomā, folkmetāla grupa gluži kā kubiņi virza mani kaut kur atpakaļ (lasīt- uz priekšu) sapņos.)



Piektdien būs kolēģu diena. Tas ir, ar darba kolēģiem dosimies uz izjādi, tad uz kādām paēšanām, tad, iespējams, briedīšiem (kas varētu būt amazing, ja mēs paspētu), tad pirtiņa un vakarā uz mājām. Lieliski jau šamie izklaidējas/atpūšas, neko i nepateiks. No otras puses, es atkal jūtu savu "out side" būšanu. Neba tikai tāpēc, ka es `jauniņā`, nē. Diez, vai es kādreiz vispār spēšu atrast vietu sev uz pasaules? Tas ir neizturami. Bet vismaz esmu ieguvusi savā kontā gadu (nu jau puse no gada tik palikusi, hehe), lai sniegtos un tiektos pakaļ sapnīšiem un mērķīšiem. Cītīgi domāju par to, cik ļoti man patīk izglītoties, bet nepatīk mācīties.. Dažādas lietas laikam, ja jau tik pretējas reakcijas. Vai varbūt.. Atkal personības šķelšanās? Ej nu saproti.

Jā, runājot par to vietu uz pasaules, laikam esmu totāls brīvdomātājs. Grūti man ir ievērot režīmus, grūti man ir ievērot apģērbu kodeksu (ņemot vērā to, ka man no `pieklājīgā apģērba` ir tikai, ehm.. viena žakete, viena blūze un vieni/divi pieklājīgi svārki, no kuriem vieni tāpat ir virs ceļa...). Labi es jūtos tikai tur, kur mani neierobežo. Kur par manām dīvainībām tikai pasmaida, jo es smaidu par citu dīvainībām. Nu, atkal es par Juglu, piemēram. Turp dodas dažnedažādākie cilvēki, bet visi spēj justies brīvi. Iedomājos, ka, ja es būtu šoferis, es varētu justies ļoti brīvi vienatnē ar sevi. Nu, tikai ne sab.transporta šoferis, to ne. (Lai arī man bija un vēl aiz vien parādās doma par autobusa vadīšanu, mhm.)

Kārtējo reizi nonāku pie atziņas, ka spēju darīt daudz ko. Tiešām. Spēju kā iestāties un sākt mācīties augstāko matemātiku budžetā, tā arī spēju atrauties no mājām/vecākiem, kaut to es vismazāk par visu vēlējos/biju plānojusi. Spēju ātri saprast, izsijāt, ko man vajag, ko ne, kam piešķirt vērtības tā, lai justos labāk. Spēju ātri vien iejusties nekustamā īpašuma aģentes lomā. Pirmais mēnesis, pirmais darījums, pirmie lauri, kas dzen mani ātri uz priekšu un bremzē, rodoties visādām stresa situācijām, kas rezultējas ar kārtējo slikto fizisko pašsajūtu. Spēju organizēt un pulcēt cilvēkus. Pulcēt daudz cilvēku. Vairāk par simts. Jauki, ja tā padomā. Varbūt jāatsāk. Spēju nodarboties ar sportu valsts sacensību līmenī, spēju nodarboties ar mākslu/izglītību/slinkošanu un tā tālāk, un tā joprojām. Varētu rindām skaitīt, ko esm udarījusi savā dzīvē, ko esmu piedzīvojusi. Ar to laikam ir par maz, lai iegūtu mieru un harmoniju. Kādu laiku tas viss atgriezās atpakaļ, bet tik ātri izgaisa, ka nav i vērts pieminēt. Atkal radās problēmas, kuras izraisa kaut kādi ārēji faktori, bet dzimst tās iekšās. Prātā.
Un es tomēr būšu ietiepīga un teikšu, ka tā nav psihoze. Es neesmu tam radīta - mūžīgām skumjām un sāpēm, nea. Esmu radīta mīlestībai un jaukām, skaistām, gribētos teikt, lielām lietām. Radīta labsajūtai un tās izraisīšanai citos. Tātad, es vēl neesmu atradusi savu īsto vietu. Mana īstā vieta ir dot gaismu citiem (cik iedomīgi, jej bogu!), un tāpēc varbūt tieši gaismas ķermeņi ir mana īstā vieta? Dot fizisku gaismu citiem? Vai arī tas skan pēc ārpus prāta esošām domām?

Vai Tu, cilvēk, lasītāj, esi apmierināts ar savu dzīvi? Domā, ka nespēj dzīvot labāk? Kāpēc tik daudzi samierinās ar kaut kādu esošo situāciju, pieņem `realitāti tādu, kāda tā ir`? Realitāte taču tik un tā iziet caur indivīda prizmu, tāpēc realitāte ir tikpat subjektīvs jēdziens, kā, piemēram, garša. Vai Tu, cilvēk, dari savā dzīvē to, ar ko jūties apmierināts? Kas raisa Tevī prieku tik vien par to, ka to dari? Vai virzi savu dzīvi, domājot par to, kā dzīvot labāk Tev pašam? Vai tomēr dari kā es, iztiec ar to, kas ir? Pieņem lietas tādas, kādas tās ir? Es, redz, jūtos nožēlojami, mēģinot pieņemt un sadzīvot ar to, ko īsti nespēju izdarīt. Tāpēc mēģinu kaut ko lietas labā darīt. Un tas, šķiet, ir tikai jauns sākums manī. (:

Nedaudz vēlāk, kad apģērbšos un aiziešu uz darbu, uzdrukāšu nedaudz par Lucid Dreaming. Ja vien iedvesma saglabāsies. Jauki vispār. Jāsaka laikam paldies tam blogam, kuram nejauši uzdūros. Vienkāršas lietas mēdz iedvesmot. `Tāds tādu atrod, tāds tādu saprot`.
Jā, cilvēkiem ir vajadzīga sapratne un izpratne. Sapratne pirmām kārtām jau sevī pašā. Harmonija, ja tā to saukt. Labi, es nevaru apstāties, bet vajag. So, yeah -
byez.