Tas ir tik jancīgi- manās acīs Tu esi kā perfekts veselums, ietverot arī visu sevis nenovērtēšanu utt. Bet brīžiem es gribu to gabalu no Tava burvīgā veseluma izraut, padarīt to mazāk perfektu, bet laimīgāku. Droši vien tāpat ir ar kaulu laušanu- pati par sevi tā nav patīkama, bet kā veselums, it sevišķi skatoties no atstatuma laikā, tā šķiet perfektuma sastāvdaļa.
Nupat pamanīju, ka tas ļoti izklausās pēc viduslaiku teoloģijas pasaules apraksta :D Vļeh.