annu ([info]annu) wrote on November 22nd, 2011 at 07:08 am
Laikam jau
.. mana vakardienas nelabā pašsajūta sevi attaisnoja - pamodos ar asarojošām acīm, kodīgām acīm, ar puņķi, klepu, kņudošu degunu. Vēl gan ne reizes nenošķaudījos. Žēl - man patīk šķaudīt.

Šodien varbūt būs notārs. Ja tā, tad galvenā darba daļa būs padarīta, un varēs atkal pilnīgi pievērsties pārējiem darījumiem, objektiem. Būtu jauki (gadījumā, ja notārs un Zemesgrāmata būs veiksmīgi noritējuši) sarunāt ar vadību par procentiem nedaudz. Citādi visu savu pirmo, salīdzinoši lielo peļņu (ja viss būs veiksmīgs) notriekt parādā par dzīvokli (ne pilnībā to sedzot) un apkures iegādē.. Ja tā notiks, tad es turpināšu nākt pusdienlaikā uz mājām, domājot, ko var pagatavot no nekā. Nu, labi, ka praktiski patiešām ir kas vairāk par neko - ir makaroni, kartupeļi, ir rīsi un griķi. Un nedaudz jēlas gaļas. Taču vairs arī nekā nav - ne sīpolu, ne burkānu, ne citu dārzeņu, ne augļu, ne piena, ne olu. Nekā. Siera arī nav, un sviesta nav, taču maize vēl nedaudz ir palikusi. Hm.

Nē, tā nav publiska sūdzēšanās par dzīvi vai žēlabaina ņaudēšana. Tas vienkārši ir tāds neliels ieskats sev pašai savā šā brīža stāvoklī - nav īsti nekā, ko varētu pagatavot, var tikai ēst pliku garnīru bez jelkādām piedevām, ir daudz tējas, ir nedaudz kūkas, kas šodien beigsies, un sākas parādīties saaukstēšanās simptomi.

Iedomājos, ka vakar, kad lasīju daudz Līgas dienasgrāmatu, viņa bija reiz minējusi par stresu, kurā uzvedas normāli un salīdzinoši mierīgi, pēc kā gan saslimst. Tas ir pilnīgi normāli, jā. Vismaz emocionāliem cilvēkiem ar veģetatīvo distoniju. Tiem jebkāda veida uztraukumi izpaužas fiziski, arī kaut kāda neizlādēšanās. Labi, ka es saaukstējos no tā, ka mājās ir 16 grādi, nevis no emocionālā stresa. Vismaz kaut cik pamatoti. (Jā, es saslimšanu no nerviem un emocionālā stāvokļa neuzskatu par `pamatotu` tādā ziņā, ka šī saslimšana nav izcēlusies no ārējiem apstākļiem, vīrusu invāzijas.)

Bet globāli, sēžot te, pusastoņos no rīta, pie sava MIAU, dzerot nu jau atdzisušo zaļo tēju (laikam sekos vēl viena krūze, lai cik ļoti manam urīnpūslim tas nepatiktu), domāju, ka pasaule nav nemaz tik slikta. Dažreiz es domāju par to, cik apkārtējā pasaule ir ļauna un neizprotoša, un cik ļoti es esmu `ne savā vietā, ne savā laikā`. Citreiz atkal man liekas, ka tieši es esmu tas, kurš nespēj izprast visu apkārtējo pasauli, nespēj sekot līdzi dzīves ritmam, krīt ārā no visādiem cilvēku uzvedības, izturēšanās, emocionālās uztveres rāmjiem. Citreiz es esmu melns, citreiz balts. Un tajos brīžos, kad es esmu melns, tad man ir dusmas uz sevi. Ka es nespēju vairāk un neesmu spēcīgāka kā agrāk. Ka vecums un dzīves nogurums ieplūst manās acīs un kaulos ātrāk, nekā es to biju gaidījusi. Patiesībā es to vispār nebiju gaidījusi. Bet.

Smieklīgi, ka, sēžot te un apzinoties realitāti, man jāraud. Ne histēriski, nē, tikai tādas mitras acis. Es laikam nekad nespēšu domāt labi par sevi - te es jūtos nožēlojami, te es jūtos neglīti, te es jūtu dusmas pret sevi un savu garīgo vājumu, te atkal man ir skumji par manu ievainojamību. Tāda ir realitāte manās slapjajās acīs. Tā vien šķiet, ka zaļbrūnais balo. Paradokss - es nevaru dzīvot ar sāpēm, tas ir neizturami; es nevaru dzīvot bez tām - tas ir iznīcinoši. Iznīcinoši. Annihilation. Skaists vārds, vai ne?

Es laikam esmu liekule, ja varu bēdāties, šņukstēt te un justies fiziski un morāli vāja, taču tajā pašā laikā priecāties par visu, kas man apkārt, par cilvēkiem, kurus es mīlu, kuri man ir svarīgi, lai cik reti arī es tos neredzētu, priecāties par to vājuma sajūtu iekšās, kas ir saaukstēšanās radīta, izbaudīt pat kaulu laušanu.
Es tikai nesaprotu vienu - vai tas ir normāli, būt tik ļoti nepareizai? Vai katrā cilvēkā kaut kas ir tik ļoti drastiski iznīcinošs un spēcīgi nepareizs?

[..]
 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: