Vispār pirmais iespaids bija satraukums un tāda neziņa, kas vijas ar apziņu par to, ka neesmu vairs vis skolniece. Fizmatu mājaslapas aptaujā par pirmajām dienām universitātē dominēja rezultāts "ir grūti", kurš nebija manis izvēlētais rezultāts. Žēl man tos, kuriem grūti. Pašai ir interesanti - tāds kvantums jaunu lietu, turklāt ne tik vienkāršā līmenī - runā ātri, iet uz priekšu ātri, viss notiek.. ātri. Nepaspēju iebraukt vienā, kamēr jāsāk rakstīt otrais. Bet tad pienāk kāds piemēru laiks un tajā mirklī ļaujos `iebraukšanas` procesam. Patīk. Ir, par ko domāt.

Universitātes darba nedēļa man beidzas vienkārši ideāli - pēdējā lekcija ir programmēšanas praktiskā daļa. Programmēšana vienmēr man ir sagādājusi patiku un prieku (vismaz tādā līmenī, kādā to mums nedaudz pasniedza), un arī šeit nekas būtībā nav mainījies - pēc lekcijas esm iedvesmas pilna un gatava pildīt kaut kad vakardienas lekcijas laikā uzdoto mājasdarbu - instalēt kā pašu paskālu, tā arī taisīt programmas, heh.

Vispārībā fizmatos ir daudz meiteņu. Par to es neesmu gluži sajūsmā. Taču tā nav liela bēda, pieņemot, ka nākamajā kursā jau paliks (pēc manām prognozēm) par ~20 cilvēkiem mazāk (vai vismaz dažpadsmit). Turklāt, ja meitenes savā starpā daudzas viena otru pazīst, bet puiši īsti nē, tas ir vēl arī vērā ņemams pluss - ar puikiem ir vieglāk uzturēt kontaktu. Turklāt man vienmēr ir licies, ka puiši tādi vairāk pretimnākoši.

Interesanti bija sastapt LU J.Menci. Nezināju, ka viņš tur pasniedz. Pirmo reizi ar viņu iepazinos būtībā Kapu svētkos - mūsu ģimenei parasti tieksme savākties visiem kopā ir tikai kāzu vai bēru gadījumos. Biežāk jau bēru, tīri pēc notikumu relatīvā biežuma. Kad redzēju viņu Kapu svētkos, viņš man likās īsts matemātiķis - noslēgts, nosvērts, kluss un .. garš. (Ironisks smīniņš.) Bet tur, kad tiku parunāties nedaudz ar viņu, viņš likās pavisam cits cilvēks - atvērts, pozitīvs, laimīgs... It kā viņš justos lieliski tur, LU FMF. To bija prieks redzēt, neslēpšu.

Vispār trīs no četrām lekciju dienām nācās doties ar mašīnu uz universitāti, jo citādi nepaspēju. Tomēr es nesūdzos, it nemaz - tā ir viegli gan mantas paņemt (klades, ēdamo), gan arī var lieliski izmantot mašīnas kabīni starpbrīdī, kad sagribas ēst - atliek vien ieslēgt SWH rock un novēlēt sev labu apetīti.

Pie universitātes man noteikti būs vēl jāpierod, tiesa. Tomēr nenoliedzami ir tas, ka jau tagad, trešās reālu mācību dienas laikā man ir pilnīgi citi uzskati par daudziem matemātiskajiem jēdzieniem, kas tika apskatīti skolā. Jauki. Žēl tikai, ka mums no fizikas būs tik maz kas. Bet gan jau pārdzīvošu. Tagad mierīgi ēdu, dzeru siltu tēju (jo tik bieži man salst pēdējā laikā), kā arī atpūšos un baudu iedvesmas radīto iekšējo patiku pret visu apkārt esošo. (Can`t wait to get home. Turn on my computer, download pascal, take my notes... Do the homework... >^.^< )