Uznāca diezgan smaga "vajagizdir.."... nē, sāksim citādi.
Uznāca visnotaļ ievērojama vēlme atdoties baltajam elektroniskajam papīram un šokolādes krāsas elektroniskajai lasāmvietnei.


Runājot par šokolādes krāsu, sākšu ar to, ka vakar, tātad, saplīsa mans portatīvais. Ironiski. Tur bija iztulkotas četras ļoti komplicēta satura teksta lapas, kuras palidoja kopā ar datoru - pat, ja tās izdotos atgūt, no tā diži nebūtu nekādas jēgas, jo šīs lapas man bija nepieciešamas uz šodienu, hah. Kopā ar pārējām vēl septiņām tikpat komplicēta teksta lapām. Un ironiski tas nav vis gluži tāpēc, ka saplīsa dators tieši, tulkojot to marasmaino tekstu, kur viena teikuma garums mēdza sastādīt pat sešu (sešu, sasodīts!) rindu garumu. Lai gan arī tas ir ironiski. Ironiskāk tomēr ir tas, ka mans MIAU salūza tieši tad, kad es beidzot dabūju salabotu manu gaismiņu pulti - tikko kā gaismiņas beidzot priecē un silda acis un sirdi, tā salūzt kaut kas cits sirsniņai mīļš, jauks, smaržīgs un tuvs. Tas, lūk, ir vareni ironiski.
Tā nu es aizvadīju vakardienu - pārdrukājot otro reizi sarežģīto tekstu, un pēcāk arī trešo reizi, jo, redz, kad kāds nomainīja Word failu Back-up direktoriju, Word pārstāja saglabāt visu, ko es cītīgi iztulkoju. Un tā rezultātā nācas pārdrukāt vēl pusotru lapu trešo reizi. Jā, es iesūkāju, es zinu. Galvenais, ka vajadzīgajā laikā viss ir datulkots (paldies mammai, kas paņēma uz sevi vēl trīs lapas no šī marasmainās doktora disertācijas fragmenta).

Bet tas, tātad, par šokolādēm. Ir arī ne-šokolādes, ūpji, ūpīši un upīši. Un pasāžas. Un VIDi. Un es, starp citu, tagad oficiāli esmu pašnodarbinātā, kas man, tiesa, ir pagalam neizdevīgi, taču nekas- nākamgad, ja būs nepieciešams, pārreģistrēšos par mikrouzņēmumu. Ha!
Tātad, par ūpjiem. Pēc VIDa es braucu pakaļ savai mīļo dvēseles gaismu pultij (ok, kā Ivo teica, to korektāk būtu saukt par kontrolieri. Agreed, accepted, approved utt.). Un tur, tajā Upīša pasāžā, es satiku Ansīti. Nu, ne gluži to, kas no Ansīša un Grietiņas, bet tālu no tā it nemaz nav. Tur, tātad, atrodot pulti un cītīgi daudzrunājot paralēli smaidam, smiekliem un mocīšanas pīkstēšanai, es konstatēju, ka viņš nemaz mani neienīst (es vienmēr biju domājusi, ka vareni viņam nepatīku pēc tā viena pirmā notikuma, par kuru viņš nemaz neatcerējās). It nemaz ne! Izrādās, ka viņam esot vienmēr patīkami mani satikt. Nu lol, tas bija tik jauki un tik vajadzīgi tobrīd kompleksos slīkstošajai man. Tā nu arī sanāca, ka norunājāmies laikam kādu ~stundu, aizvadīju abus bradātājbērnus līdz pieturai (nu, lai vēl patērzētu ar ļoti "nekomunikablo" Ansīti) un tad soļoju uz mājām. Soļoju, nebraucu, kaut arī sabtrans par brīvu. Pārāk labs noskaņojums bija. Staigāju visu ceļu no Centrālās stacijas līdz D.t. un smaidīju. Jauki, ka kāds tik negaidīti patīkami var izvērst visu dienu. (:

Pēdējā laikā atsāku cītīgi okšķerēt Dārtā. Un ar nožēlu, skaudību un arīdzan prieku atkal konstatēju, cik daudz skaistu meiteņu ir uz pasaules. Tik skaistas meitenes, tik skaistas viņu foto. Dusma uznāk par to, ka es varu tā vienlaicīgi baudīt un apskaust tās formas un sejas vaibstus, kamēr mani neviens tā neapbrīnos un neapskaudīs. Ak, kompleksie radījumi. Kompleksie kompleksu kamoli.

Runājot par kamoliem, tās gaismas ir vienkārši vienreizējas. Tās ir skaisti un super gaumīgi (ja ne par savu izskatu, tad vismaz par savu telpas izjūtu es varu pajūsmot) izliktas guļamistabā. Pietrūkst vēl tikai oranžo sienu. Varētu stundām ilgi skatīties un priecāties gaismiņās. "Māāān ira kubiņi!!" Remember? Don`t? Oh well then. Man tāpat ir.