esmu šeit jau trešo dienu, pagaidām viss rit tā mierīgi. braucu trīsdesmit stundas busā, kurā nebija vietas kājām, bija auksti un visu laiku nācās ciesties, lai tiktu uz tualeti. katrā ziņā viena no šausmīgākajām lietām, ko esmu pieredzējusi. atbraucu pārgursi līdz nāvei. protams, ka sekoja visādas iepazīšanās un tad stundu gara runa no direktora puses, no kuras NEKO nesapratu, turklāt tās laikā diezgan pamanāmi rubījos ārā (kā jau es to daru). nebiju domājusi, ka sākumā sapratīšu TIK maz, bet atšķirība starp pasniedzējas un viņu dāņu valodu ir tik liela, ka ir nejēgā grūti atpazīt vārdus. taču tagad jau esmu mazliet apradusi, un, ja viņi runā lēnāk, saprotu kādu pusi. ar laiku.
cilvēki te ļoti jauki, diezgan rezervēti gan, bet tādā normālā veidā, kā latvieši. esmu sapazinusies ar kaudzi jauniem cilvēkiem, dabūjusi vienu no labākajām istabām šeit. jē.
ēdina te vienkārši fantastiski, es šitā ēdu tikai tad, kad mans ģeniālais pavāra tēvs atbrauc no Anglijas. ēdienreizes ir trīsreiz dienā un tad pa vidu ir visādas kafijas pauzes, kad viņi dzer daudz kafijas. visiem vienmēr liekas jocīgi, ka viņi to dzer tik daudz. bet Latvijā kafija ir divreiz stirpāka, tā kā patiesībā pat es dzeru vairāk.
šī laikam esot viena no skaistākajām vietām Dānijā, tā vismaz te runā. ļoti skaists ezers tepat blakus tautskolai, aiz tā mežz. un te visu laiku spīd saule. sniega nav, toties pārvietoties nākas pa ledu, kas ir visur.
šodien jāizvēlas priekšmeti, ko mācīšos. attiecīgi viss īstais sākas rīt. šobrīd izskatās, ka galvenais priekšmets būs māksla, kur es kleksēšos ar krāsām un mīcīšu mālu n stuff. tad vēl papildus priekšmeti - kucheza (perkusijas), koris (kur nēs visādus bītlus un goospeļus laikam dziedāsim) un adventure cross (kur būs visādas riteņbraukšanas, skriešanas, geocaching un visādas citas lietas, kuras mani, visticamāk, nogalinās beigās). tad ir dāņu valoda ārzemniekiem. bez manis ir vēl viena meitene no Polijas un viena no Ungārijas, bet es esmu vienīgā, kas kaut ko saprot dāniski. vēl te pa vidu ir visādas rīta un vakara savākšanās, kur direktors spēlē klavieres, mēs dziedam. pasniedzēji priekšā runā un visi smejas. :D
katrā ziņā izskatās daudzsološi, tad jau redzēs, kā man ies. novēliet man veiksmi, jo man ir jāsāk saprast dāņu valodu normāli. :P

lai cik dramatiski tas arī nebūtu, pienāks brīdis, kad es vairs negribēšu atgriezties.

eu, kurš grib ar mani atnākt uz Mazajiem smirdīgajiem kociņiem šodien Vīros laivā (21.00)? nav tā, ka es būtu nereālā sajūsmā par MSK, bet tas man blakus mājām. :P
P.S. tā kā es šobrīd sēžu kaut kādā riebīgā interneta kafejnīcā, sazināties tikai telefoniski sanāks.

buč!

esmu vakar vakarā izdzērusi četrus litrus kolas un kādas astoņas kafijas. tagad tāda sajūta, it kā manā mutē būtu sabāzta folija vai vilnas zeķe. jak.
P.S. ja mans dators vēlreiz uzkārsies, es to vienkārši izsviedīšu pa logu, bled.
P.P.S. btw. kamēr es šo rakstu, dators ir uzkāries četras reizes. laikam esmu pacietīgāka, nekā iedomājos. citā gadījumā es būtu rakstīšanai atmetusi ar roku, bet šobrīd esmu neizgulējusies, nikna un ļoti gribu kādam darīt sāpes (un sūdzēties).

naudu Dānijai aizsūtīju 26. novembrī, un tā viņiem pienāca tikai aizvakar. aiz uztraukuma gandrīz kājas atstiepu.

reku par to suni. katru reizi, kad kaut ko tādu redzu vai dzirdu, manī iekšā viss sāk vārīties, un es varētu tos cilvēkus, kuri ko tādu atļaujas darīt, nožmiegt pati savām rokām.

man jau tā ne īpaši patīk ziema. bet nu šis ir pēdējais salmiņš. šitādā suņa laikā vispār taču nav iespējams pārvietoties.
es gaidu paskaidrojumus!