man ir brīvs līdz ceturtdienai. cerams, ka sanāks pietiekoši atpūsties, jo pagaidām jūtos kā izspiests citrons. vispār jau nekas nav mainījies, vēl aizvien ir pavasaris un kā jau katru pavasari/rudeni (ar garu pātraukumu līdz šim gan) mani piemeklē ģenerālās trauksmes nevēlamie paciemojumi (kas, kā jūs varbūt atceraties no maniem iepriekšējiem ierakstiem, ir depresijas paveids). tas nav nekas gaidīts, bet vismz nav pārsteigumu. žēl, ka ārā nav siltāks, varētu kaut kur sēdēt un uzņemt mieru or smth.
off to skatīties seriālu, īšk!

nu dikti man gribas rīt iedzert alu, tāpēc, biedri, sastādiet man kompāniju. :P

beidzot jūtos atpūtusies - divas stundas nogulēju vannā. tik vien vajadzīgs pilnai laimei.
P.S. man vienalga, ko jūs domājat, bet ir pavasaris. manas sajūtas acīmredzot nerod pamatu faktos.
P.P.S. man iet labi.

party

un es esmu kristīts.

BLĀ rītdienai. vienkārši sakostiem zobiem jāpaciešas brītiņu un tad varēšu uzelpot. un iet mazliet 'svētību' ar alu apskalot.
man ir kaut kāda jocīga sajūta. ne tāda, kādai vajadzētu būt rudenī. viss ir pavasarī. aizverot acis, pat redzu tādu saulainu, dzestru dienu, uz ielām kūst ledus straumēm. pat dziesmas uzjundī to sajūtu. viļņiem. vienmēr paticis rudens, bet es to nevaru izbaudīt, ja man visu laiku šķiet, ka ir pavasaris. mistika. pavasaros vienmēr braucu uz Bulduriem, sēdēju uz mūrīša ar skatu pret jūru, lasīju ar mūziku ausīs un smēķēju. tā bijusi mana idilliskā rutīna trīs gadus, tādēļ pavasaris man vienmēr asociējas ne vien ar kūstošu ledu, bet lielākoties ar jūru un kaijām. jocīgi, ka vasara vai ziema man neizsaka gandīz neko un manās atmiņās/sajūtās nespēlē lielu lomu. toties pavasaris un rudens pamanās palikt uz ilgu laiku. un es jums teikšu tā - rudens Rīgā ne sūda nelīdzinās rudenim ārpus tās, un tie, kuri visa rudens laikā nepamanās kaut vai uz Siguldu or smth aizbraukt, ir vai nu ofisa nūģi, kas visu dzīvi pavada tajā, vai vienkārši muļķi.
iešu uzkrāt enerģiju un mazliet vairāk ticības, nekā parasti, rītdienai, draugi.

atradu un izlasīju sev rakstītās vēstules no vienaudžu izglītošanas nometnes, kas bija pirms diezgan ilga laika. man nu gan bijuši nejēdzīgi kompleksi! atceros, ka tajā nometnē pirmo reiz pamatīgi piedzēros. aww, atmiņas. :D

aizmirsu brilles un 'lēcutrauku' Rīgā, kā dēļ man vakaros jāliek lēcas parastā ūdenī. un no rītiem tas grauž. un. ja man, pārnākot Dzirnavu mājās, vēl nebūs sākts kurināt, es sūdzēšu viņus tiesā par ļaunprātīgu saldēšanu.
es negaužos, btw!