visiem ir talanti. man nav talantu. nu pilnīgi nekā ievērības cienīga. kur ir manas stiprās puses?

jābeidz dzīvot iztēlē un jābrauc lūkoties, kas tad īsti slēpjās knapajās atmiņās un garajās sarakstēs. kurš būtu iedomājies,ka.
man jau ilgi tā,ka es nevaru pabeigt teikumus, nevaru pabeigt darbus,dažbrīd pat nevaru iesākt. es ceru,ka tas ir normāli, cerams viss ieies sliedēs, skola atkal kļūs ikdienišķa rutīna un man vairs nebūs jāsūdzas un jācīkst par nemitīgo bezspēku.
es eju uz veikalu pēc brokastīm

nota bene sev: NEUZŅEMT NEKĀDU LIEKU INFORMĀCIJU! ..pie velna internetu, grāmatas, filams un sarunas - es negribu sagraut savu prātu

man ir jātiek ar sevi galā - ir jābeidz neko nedarīt un būt nemitīgā slinkuma režīmā un jāsāk mācīties. mana labā roka ir nosēta ar uzrakstu "m/d". tas nozīmē,ka jāsaņemas un jāizpilda viss,kas jāizpilda,lai nervi un gandrīz izdzisusī atbildības liesmiņa var atslābt. jo vakar bija pārāk traki, līdz kādiem pus vieniem es nevarēju aizmigt un nevarēju piecelties, jo nervi un veselais saprāts ārdījās un centās izdzīt visaptverošo slinkumu no manas ādas. un vienīgais,ko vēlos - kaut sevi piespiest nebūtu tik grūti.

nu gan dieniņa - dzīvoju ekonomikas formulās, rādītājpirkstu nomocījusi nepaklausīgā datorpele un ēdienu man redzēt tikai vakarā.
līdz tam - filmas un pa vidu -protams- ekonomikas formulas.
(un cik vien sevi cibā atceros, es vienmēr uztraucos : man taču pieturzīmes pareizi!? )

dažbrīd liekas - pie velna tās attiecības, neesmu tam radīta un tamlīdzīgi. bet tad, Tu, cilvēks, ieej draudzīgajā vislatviju vienojošajā portālā (un šoreiz es nerunāju par urlas.lv) un sajūties kā sūds skatoties uz pārīšu bildēm, lasot tos salkanos, banālos, nodrāztos, dzejas un romantikas pārblīvētos tekstus. tā jau pat cilvēki kā es var sākt ticēt viņu jūtām! bet, līdz amora bultas skars manu grūti atrodamo sirdi, man jāsamierinās ar īslaicīgām, bez nākotnes attiecībām, kurās visu saka kā ir un neatstāj nne šķirbiņu romantikas. tpfu, vells, kur es esmu iepinusies! ( un kamēr gaidam edvardus, pakaifosim par manu jauno mīļāko aktieri (piedod rasel!) Anton Yelchin -  )

esmu šokā. pasākums bija lielisks. pirmo pasākuma daļu es vienkārši šokējos cik draudzīgi un feini var saprasties tik atšķirīgu cilvēku kompānija. es gribu vēl. vēl mazpazīstamu cilvēku ballītes. jo kā es mācos tādos brīžos! mācos gan par citie, gan par sevi, redzu savas vājības un dotības komunicēšanā, novēroju pie kā vēl jāpiestrādā un kas jācenšas izmainīt. un, šķiet, es sāku cilvēkiem patikt. nav jau tā,ka tagad viņi mani uzskata par pirmo beibi rajonā, bet pēc pasākuma, ,domājams, es viņiem iepatikos. jo no malas par mani vienmēr nepareizi spriež, nolāpīts.

galīgi dīvaini - esmu uzaicināta uz krutā gala dzimšanas dienu (ražīgā diena, trīs vienlaicīgi) svinībām, uz kurām mani negribēja aicināt, bet nekas cits neatlika. un man nekas cits neatliek kā iet,jo kurš gan vēlas pavadīt arī piektdienas, ne tikai katras darbadienas, vakaru mājās. ja es jutīšos lieka, es iešu prom, man pajāt. vai arī uzlikšu skyforger un rakstīšu saviem cilvēkiem, kas neuzzskata,ka simple plan un futbols ir forši.

( ..un iedzeram par stulbumu! )

sakarā ar manu apbrīnojamo gudrību, vakar vakarā gulēt ejot mana gaišā galva izdomāja,ka ir svēdiena un,respektīvi, šodien ir pirmdiena. tā nu modinātājs tika nostādīts uz pus astoņiem, nevis pus septiņiem, kā ierasts. visu šo gudrību rezultātā, no rīta, pēc patīkamas dušas un brokastīm, sapratu,ka šodien nemaz nav pirmdiena un,ka stundas jau sen ir sākušās. secinot šo acīmredzamo patiesību tomēr nekur nesteidzos, jo,ja nu viens sportys nogulēts, tad jau varu turpināt nesteidzīgi kavēt arī otru. protams,ka tā jau nebūtu es (bet gan mana ļaunā dvīņumāsa),ja, aizejot uz skolu, pirmā,ko satiktu, nebūtu sporta skolotāja. nopurpinājuu labrīt un aši nozudu no viņas acīm, cerams,ka viņai neaizgāja,ka man pie viņas bija jābūt stundai. aizraujošajām mācību stundām ejot, uzzināju,ka esmu pilnīga nulle vēsturē un ne īpaši gudrāka literatūrā (pēc tām visām grāmatu kaudzēm,ko esmu izlasījusi!).
kad garā mācību diena bija galā, devos mājās piebāzt vēderu ar daudz ēdiena, un tad devos krist L. uz nerviem. dzērām tējas, klausījāmies vietējo repu un rēcām par ūber kurtajiem repotājiem un viņu atskaņām. un par dazām dīvainām lietām. ļoti dīvainām. dažbrīd mani biedē tas,par ko mēs smejamies.

tā nu dabā iekārtots,ka reizi pusgadā skolā uzrīko sporta dienu un tā nu dabā iekārtots,ka es uz viņu neeju. ja es gribu paņemt brīvdienu, es paņemu brīvdienu. tā nu šodien paspēju gandrīz vai kaut ko sadarīt.
nevarēju pieļaut pamošanos pārmērīgi agri, tāpēc, ik pa brīdim pamostoties, nogulēju līdz bez-piecām vienpadsmitiem. negribu zināt kā es rīt piecelšos,lai ietu cītīgi gūt zinības. un vēl es nezinu ko darīt ar literatūras deviņdaļīgo mājasdarbu, no kura man vēl vajag šešas daļas sagatavot. man ļoti nepatīk mācīties un es NEMĀKU mācīties. un ir patiešām grūti piespiest sevi darīt to,ko negribas.
lai nu kā, arī pilnīgi neko nedarot man iet labi, drīz es cepšu omleti ar tomātiem un tad es iešu gulēt, un no rīta celšos, lai nožēlotu to,ka šodien nesaņēmos izmācīties.
"un vai man ir jātic Tevis teiktajam,ja tam seko smieklu lēkme?"