jābeidz dzīvot iztēlē un jābrauc lūkoties, kas tad īsti slēpjās knapajās atmiņās un garajās sarakstēs. kurš būtu iedomājies,ka.
man jau ilgi tā,ka es nevaru pabeigt teikumus, nevaru pabeigt darbus,dažbrīd pat nevaru iesākt. es ceru,ka tas ir normāli, cerams viss ieies sliedēs, skola atkal kļūs ikdienišķa rutīna un man vairs nebūs jāsūdzas un jācīkst par nemitīgo bezspēku.
es eju uz veikalu pēc brokastīm

visiem ir talanti. man nav talantu. nu pilnīgi nekā ievērības cienīga. kur ir manas stiprās puses?