sakarā ar manu apbrīnojamo gudrību, vakar vakarā gulēt ejot mana gaišā galva izdomāja,ka ir svēdiena un,respektīvi, šodien ir pirmdiena. tā nu modinātājs tika nostādīts uz pus astoņiem, nevis pus septiņiem, kā ierasts. visu šo gudrību rezultātā, no rīta, pēc patīkamas dušas un brokastīm, sapratu,ka šodien nemaz nav pirmdiena un,ka stundas jau sen ir sākušās. secinot šo acīmredzamo patiesību tomēr nekur nesteidzos, jo,ja nu viens sportys nogulēts, tad jau varu turpināt nesteidzīgi kavēt arī otru. protams,ka tā jau nebūtu es (bet gan mana ļaunā dvīņumāsa),ja, aizejot uz skolu, pirmā,ko satiktu, nebūtu sporta skolotāja. nopurpinājuu labrīt un aši nozudu no viņas acīm, cerams,ka viņai neaizgāja,ka man pie viņas bija jābūt stundai. aizraujošajām mācību stundām ejot, uzzināju,ka esmu pilnīga nulle vēsturē un ne īpaši gudrāka literatūrā (pēc tām visām grāmatu kaudzēm,ko esmu izlasījusi!).
kad garā mācību diena bija galā, devos mājās piebāzt vēderu ar daudz ēdiena, un tad devos krist L. uz nerviem. dzērām tējas, klausījāmies vietējo repu un rēcām par ūber kurtajiem repotājiem un viņu atskaņām. un par dazām dīvainām lietām. ļoti dīvainām. dažbrīd mani biedē tas,par ko mēs smejamies.