Kādā populārā mūsdienu interneta portālā nejauši uzgāju interesantu rakstiņu, kura autors ,lai gan diezgan patizlā manierē, tomēr uzrakstījis gudras rindas. Lai gan rakstā autors uzsvēris tieši ceļojumus pēc kuriem paliek pāri tikai bezpersoniskas fotogrāfijas, tomēr mani teksts skāra savādāk, varētu teikt pat globālāk.
Šķiet, fotogrāfēt un fotogrāfēties man paticis vienmēr. Un iemūžināt visu,ko piedzīvoju fotogrāfijā vienmēr esmu vēlējusies, lai gan pašai fotoaparāts nekad nav bijis. Ja tā padomā, pat aizdomīgi daudzi mani tuvākie draugi ir tendēti uz fotomākslu, tāpēc vajadzīgajā mirklī vienmēr pie rokas ir bijis kāds ar fotokameru. Lasot iepriekšminēto rakstiņu atpazinu sevi - visu iemūžinu, ar saviem piedzīvojumiem dalos caur bildēm un tiešām,kad pēc vienīgā impro ceļojuma,kurā jebkad esmu braukusi, atgriezos ar netīšām izdzēstu atmiņas karti, skumu vēl ilgi.
Un pēc šī teikuma - "Toties veselu karaļvalsti varētu atdot par parastu blociņu, kur cilvēks ir pats mēģinājis aprakstīt un zīmēt to, ko redzējis, jo tur ir IZJŪTAS klāt, tur ir tā valsts iekšā, tur ir tie cilvēki un skaistie skati, tur tas viss ir, bet nevis tajās nedzīvajās fotogrāfijās" , sapratu,ka jāatsāk rakstīt. No sākuma būs slinkums, nevedīsies domāšana un arī lasītāju nebūs, bet es zinu, ka ar laiku es no tā nespēšu atrauties. Ir jāpiespiež sevi darīt sevis dēļ!
/šī dažas rindkopas ir kā mazs manis paskaidrojums, kā ievads sevis izzināšanai.
kaut kā nopietni sanāca, es vispār nemaz neesmu nopietna.
bet to jau manīs vēlāk - sveiki!
Šķiet, fotogrāfēt un fotogrāfēties man paticis vienmēr. Un iemūžināt visu,ko piedzīvoju fotogrāfijā vienmēr esmu vēlējusies, lai gan pašai fotoaparāts nekad nav bijis. Ja tā padomā, pat aizdomīgi daudzi mani tuvākie draugi ir tendēti uz fotomākslu, tāpēc vajadzīgajā mirklī vienmēr pie rokas ir bijis kāds ar fotokameru. Lasot iepriekšminēto rakstiņu atpazinu sevi - visu iemūžinu, ar saviem piedzīvojumiem dalos caur bildēm un tiešām,kad pēc vienīgā impro ceļojuma,kurā jebkad esmu braukusi, atgriezos ar netīšām izdzēstu atmiņas karti, skumu vēl ilgi.
Un pēc šī teikuma - "Toties veselu karaļvalsti varētu atdot par parastu blociņu, kur cilvēks ir pats mēģinājis aprakstīt un zīmēt to, ko redzējis, jo tur ir IZJŪTAS klāt, tur ir tā valsts iekšā, tur ir tie cilvēki un skaistie skati, tur tas viss ir, bet nevis tajās nedzīvajās fotogrāfijās" , sapratu,ka jāatsāk rakstīt. No sākuma būs slinkums, nevedīsies domāšana un arī lasītāju nebūs, bet es zinu, ka ar laiku es no tā nespēšu atrauties. Ir jāpiespiež sevi darīt sevis dēļ!
/šī dažas rindkopas ir kā mazs manis paskaidrojums, kā ievads sevis izzināšanai.
kaut kā nopietni sanāca, es vispār nemaz neesmu nopietna.
bet to jau manīs vēlāk - sveiki!
izjūtas: cerību pilnas
♪♫♪: Incubus - Anna Molly
?