Sulaina pavasara sestdiena. Beidzot daudz maz siltais pavasaris un viss notiek. Draugi, pikniki, daba. Idille. Tad Viņa izdomā, ka sen nav būts vecajā pagalmā, sen nav redzēti bērnības draugi. Viņa ātri sataisās un aiziet uz veco dzīvokli pie vecmāmiņas. Gardas pusdienas, kā vienmēr. Tad iezvanās Viņas mobilais, kurā skan dzīvespriecīgs jautājums - kur esi? Viņa jautri tērzē kādas 5 min un tad fiksi iet ārā. Ak Dievs, bērnības draudzeņu atkal redzēšanās ir īsta jūtu eksplozija. Viņa ir tik pārlaimīga. Liekas, kas gan vēl labāks varētu šodien notikt. Tad abas staigājās pa vecajām taciņām. Viņas galvā noris atmiņu filmas seans. Tad uz ceļa apstājas mašīna, draudzene Viņu parauj aiz rokas un nu jau abas sēž mašīnā, kur skan tuc tuc. Pie stūre ir Viņš, ak Dievs, tas tiešām ir Viņš. Tikai vairs nekādu bērnišķīgo cirtu, skrituļslidu un caurumu uz ceļiem. Taču tikai Viņa atcerējās savu bērnības lielo mīlestību. Izskatās, ka Viņš nemaz nav pazinis Viņu. Nu jā, galu galā, kādi 4 vai 5 gadi pagājuši. Viņi jau kādu minūti skatās viens otram acīs spoguļattēlā. Draudzene ar Viņu jautri runājās. Izskatās, ka Viņa ir vienīgā, kas pārtrauca kontaktus. Sēžot aizmugurē, Viņa ik pa laikam ieskatās Viņa sejā. Jā, tomēr ir atmiņas, kas nezaudē savu spilgtumu.
Jautājums - kā būtu šovakar ar gājienu uz klubu? - iztraucē kārtējo atmiņu filmiņu. Draudzene papusei spiegdama aiz laimes par šādu ideju tomēr Viņu pierunā. Pirmā doma Viņas galvā - šī būs gara nakts... Viss notiek kā parasti. Duša, skapis, lielais spogulis. Voila, lellīte ir gatava, lai liktu to skatlogā. Tad atkal zvana Viņas mobilais. Tā melodija jau sākt krist uz nerviem - Viņa nodomā un paceļ. Viss, jātiekas ar draudzeni pēc pāris min un tad tik sāksies. Viņa pēdējo reizi uzmet sev skatienu spogulī - lietojama.
Klubs. Daudz cilvēku. Viss jau notiek. Ideāla mūzika pilnīgai izlādei. Viņa to arī dara. Viņai neinteresē, kas notiek apkārt. Viņa vienkārši ir Viņa. Tagad un šeit. Draudzene tur pat vien ir un kaut kādā brīdī tā parauj Viņu aiz rokas. Laiks iet nedaudz atvilkt elpu. Noejot lejā Viņa pamana pazīstamu siluetu. Viņš. Jā, Viņš jau tur sēž ar draugiem. Tālāk viss notiek samērā miglaini. Draudzene Viņu nosēdina blakus Viņam. Viņš ieskatās Viņai acīs. Šis skatiens. Jau vairākus gadus atpakaļ tas bija iemesls apsēstībai. Tikai Viņš ir pavisam pārvērties. No kārtīgā pusaudža pārvērties absolūtā bad boy. Tas Viņai patīk, un kā vēl. Kavējoties savās domās Viņa nemaz nemana kā Viņš ir aplicis savu roku apkārt Viņas viduklim un pievilcis Viņu sev ciešāk klāt. Viņa to vairs nevar izturēt, izlokās un ar draudzeni aiziet dejot. Viņa dejo ar vēl lielāku enerģiju un kaisli. Tā it kā kaut kas Viņu dedzinātu no iekšienes. Tad Viņa tumsā saskata Viņu tuvojamies. Viņš to dara pārliecināti un nesteidzoties. Viņa nozūd pūlī un nolemj aiziet. Aiziet angļu stilā. Viņa ātri paķer jaku un somiņu, un aiziet. Izejot no kluba parādās vecās ilūzijas un sapņi, kas pēc pāris soļiem stingri satver Viņu aiz pleciem un cieši piespiež sev klāt. Viņš ieskatās Viņas acīs, bet nesaka ne vārda. Laikam jau Viņas straujā elpa Viņu nodod. Ak Dievs, Viņa acis, lūpas... Viņai jau sen to vajadzēja izdarīt. bez jebkādas nožēlas. Viņš? Iespējams Viņš to atcerēsies, kad no rīta pieskarsies savas draudzenes lūpām.