anima_de_nera

noskaņojums tā kā stulba un apnikusi balāde. smuka, bet līdz vēmienam apriebusies balāde.
apriebies šis skats, kas jebkurā gadalaikā, jebkurā diennakts stundā rēgojas pa šito logu. tīri vai apbrīnojami, ka viss cits mainās, bet viens skats ne. nu apnicis. vienkārši apnicis! un tās skaņas, kas liecina par kārtējo ielaušanos manā nosacīti privātajā telpā. bez klauvēšanas, bez atļaujas prasīšanas, bez brīdinājuma - krjakc un durvis ir vaļā, ja vien pēdējais, kurš tās virinājis, bija pamanījies tās aizvērt. un atkal teksti, ko man simtām reižu nācies dzirdēt un, nemelošu, ja teikšu, ka zinu vārdus, kas sekos aiz šiem. tā pati nejēdzīgā attieksme; starp dzīvniekiem ir labāka. cilvēcīgas attiecības lūdzu! izmisīgi l-ū-d-z-u!
jau šovakar varētu sakravāt galvenās nepieciešamās lietas (no šīs domas man acu priekšā parādās lietu saraksts, ko nesen sastādiju), lai jau rīt no rīta ar pirmo mikriņu dotos uz savām īstajām Mājām (vēderā iemitinās pavasaris - kaut kas patīkami sāk kņudēt). varētu, bet... (šajā brīdī aiz skaudras sāpes saraujos čokurā, jo tauriņi vēderā mirst, mirst, mirst, mirst...)

vīriņ, es zinu, ka Tev tagad ir mēģis, bet es nīkstu ārā:'( visu dienu:'( bez Tevis:'( NE-VA-RU:'( es nezinu, ko Tu dari tajos vakaros, kad es strādāju. laikam jau Tev ir tikpat grūti... mīlu:'((L) un gaidu mājās:*
atnes man kādu labu ziņu:$(L)