anima_de_nera

Mans dārzs Rozēm ir Paradīze. Šeit viņas nokļūst pēc nāves.
Dzimst viņas citā dārzā. Tas nav manējais. Un tā nav Paradīze.
Rozes dzīvo daudz kur. Vispirms savā dzimtajā dārzā; tad vāze kļūst par viņu mājām. Ūdens tās spirdzina visu atlikušo mūžu.
Līdz brīdim, kad tās, skaistas un laimīgas, nonāk manā Dārzā. Rozes nomirst un turpina dzīvot manā Dārzā, kas rozēm ir Paradīze.
Šeit viņas ir laimīgas. Kaut gan jāpiecieš nelielas neērtības, jo jākarājas ar kājām gaisā, viņas šeit ir laimīgas. Vismaz nevienu sūdzību no tām neesmu saņēmusi. Ak, es! Viņas taču mirušas…
Ak nē, viņas dzīvo gan! Viņas turpina dzīvot vienkāršu un bezgalīgu dzīvi savā Paradīzē. Bezgalīgu! Bezgalīgu…
Bezgalīgu? Vai es teicu – bezgalīgu?! Atkal esmu kļūdījusies. Diemžēl ne visām Rozēm dzīve manā Dārzā izrādās bezgalīga. Dažām kāds notikums bijis pārāk liktenīgs. Jā, arī šeit, Paradīzē, daudz kas notiek! Diemžēl…
Kādēļ diemžēl, jūs jautāsiet? Tādēļ, ka gadās arī traģiski notikumi.
Skumji, bet Rozes, kas nokļuvušas manā Dārzā, reti, bet tomēr tiek pakļautas riskam sastapties ar savas nāves nesēju – Rožu Slepkavu.
Viņš ieradās manā Dārzā bez aicinājuma ienākt. Un kamēr manis nebija! Tā ir vislielākā bezkaunība, ko vien kāds var atļauties. Un Rožu Slepkavas vienmēr ir bezkaunīgi…
Viņš ieradās, kamēr es nebiju klāt un nevarēju izpildīt savu dārznieces pienākumu – pasargāt Rozes…
Es ierados par vēlu…
Uz zemes mētājās trauslie Rožu līķīšī…
Uz zemes Rožu pīšļi…
Un dažas ievainotas Rozes, kuras man, paldies Dievam, izdevās glābt.
Bet… tie pelni…
Manu Rožu Slepkava!…
Kā tu uzdrīksties aizskart manu Rožu trauslos ķermenīšus!…
Vai tu nezini, ka dzīvība ir privilēģija, nevis tiesības?…
@9.12.2002.