anima_de_nera:

viņa klusēja un skumjām acīm vērās aukstumā, kas apņēma ostas gaismekļus. liķieris izdzerts. viņš tikai runāja un runāja. par lietām, kas skāra viņus abus, bet tomēr priekš viņas tas bija nomācoši. viņam laikam bezjēdzīgi.
viņa. atkal klusēja. atkal tās pašas skumjās acis. tā pati osta, tikai no cita rakursa. gaismekļus nu ietina austrumu tumsa, kad rietumos vēl gaišs. alus beidzies. viņš arī runāja. daudz un gudri. un arī bezjēdzīgi. arī mazliet nomācoši.
Viņa. Acis vairs neskatās uz ostu. Ne aukstu, ne tumšu. Bet nu jau debesīs pār pilsētu. Pār lukturiem, veikalu izkārtnēm, pār gaismām virtuvēs un guļamistabās. Kur cilvēki ēd vēlas vakariņas vai vientulībā smēķē un skatās krievu seriālus, kur cilvēki mīlējas vai pošas uz klubu, kur cilvēki lamājas vai guļ ciešā miegā atsevišķās istabās. Viņa guļ viņam klēpī un vēro saulrietu pār nogurušu pilsētu. Viņš glāsta viņas matus un klusē. Un tam ir jēga, jo viņiem nav jārunā. Vārdi ir lieki. To vietā runā mīlestība. Abpusēja. Stipra. Pārvarējusi laiku, attālumu, pāridarījumus, lepnumu, un beidzot vētrā nāves bailēs tā pieveikusi pēdējos šķēršļus.
Un ir saulriets.

Daudz laimes vārda dienā, Vīriņ(L) Es Tevi ļoti mīlu(L)

dāvanu saņemsi 7dienas vakarā, kaut gan tā jau tagad guļ manā priekšā pilnīgi gatava valkāšanai ;) (L)