Monologs
...Dzīvei vairs nav jēgas. Nav vairs pilnīgi nekā, kā vērts būtu dzīvot. Ir pilnīga nejēdzība turpināt šo mokpilno un bezmērķīgo eksistēšanu, kas ir nekas vairāk kā citiem, daudz vērtīgākiem un mērķpilnākiem cilvēkiem tik ļoti nepieciešamā gaisa lieka patērēšana un izķēpāšana, apkārtējo cilvēku nervu bendēšana un vienkārši neveiksmīga padarīšana. Priekš kam man dzīvot, ja es tāpat neko nesasniegšu. Nekad nepiepildīšu savus kvēlākos sapņus, jo nekad apstākļi nesakrīt tā, lai es tos veiksmīgi spētu piepildīt. Ar karstu vēlmi un nedaudz gribasspēka tomēr nepietiek. Diemžēl. Ardievu. Man ir apnicis mocīties un cīnīties. Skarbi, bet realitāte. Nav vairs spēka. Varbūt otrā pusē būs savādāk? Tā saka. Varbūt tur arī man beidzot būs spēka ko izdarīt?...
Dialogs I
Eu, zaķpastala. Tev bail atzīties?
Nē!
Un kāpēc tad Tu tagad to nedari? Gaidi labākus laikus?
Nē, vienkārši...
Nu, nu, bail, vai ne?
Nu nē, beidz!
Nu labi, pēc nāves Tev tāpat tas viss būs jāatzīst!
Pēc nāves?!
Jā, tūlīt!...
Dialogs II
Labi, es atzīstos! Esmu zaķpastala!
Nu, bet es taču teicu, ka Tev nāksies atzīties!
Pag, bet Tu teici, ka...
...ka pēc nāves Tev tāpat tas viss būs jāatzīst, jā. Es zinu. Un tas kārtējo reizi pierādījās.
Tu gribi teikt, ka esmu mirusi?
Nu jā, Tu taču to gribēji!
Bet nekas jau nav mainījies! Es jūtu tās pašas sāpes, ko pirms tam un iekšā ir tas pats tukšums, kas agrāk!
Nu, bet neviens jau neapgalvoja, ka otrā pusē ir savādāk.
Es domāju...
Cilvēks, kamēr ir dzīvs, nedomā. Nē, nu viņam liekas, ka viņš domā, bet patiesībā domāt iemācas tikai pēc nāves.
Un kas tagad ar mani notiks?
Kas tad ar Tevi tagad varētu notikt? Nekas. Viss ir beidzies. Tevis taču vairs nav...
Dialogs III
Nē, pagaidi! Es negribu tā, ka manis vairs nav!
Tur jau nav vairs ko gribēt vai negribēt. Tevis vienkārši nav un tā tas arī paliks.
Vai tad neko vairs nevar darīt?
Vai Tu kādreiz esi redzējusi, ka mirušie atgriežas dzīvo pasaulē?
Nē...
Nu redz, tad ko Tu uzdod man tik stulbus jautājumus. Samierinies!
Nē, es nevaru. Vai tiešām pilnīgi neko nav iespējams darīt?
Tu neesi ne pirmā, ne pēdējā, kas mani tiranizē ar šādiem izmisuma pilniem lūgumiem.
Un ko Tu viņiem visiem atbildi?
Ka ir tomēr vēl kāda iespēja...
Kāda?
Reti kurš ir parakstījies uz kaut ko tādu un tagad ir laimīgs starp dzīvajiem...
Saki taču beidzot, kāda!
Pārdot visdārgāko, kas cilvēkam ir.
Un tas būtu?
Tu esi muļķe vai tikai izliecies? Dvēsele, protams!...
Dialogs IV
Kā izskatās debesis, kad Tu tajās veries?
Kāda tam tagad ir nozīme?!
Atbildi uz jautājumu! Ko Tu redzi debesīs?
Kā – ko? Mēnesi, zvaigznes...
Un tagad ko Tu tajās redzi?
Bet kur tās ir? Tur nekā nav.
Tieši tā, ko tu redzi aiz tā „nekā”?
Tumsu. Tur taču ir tukšums. Kā tur var kautkas būt?!
Nu bet tu pati nupat teici, ka tur ir tumsa. Vai tad tumsa ir nekas?
Trilogs I
Atkal patrāpijusies viena spītīgā, ja?
Piedodiet, pavēlniek, es vēl īsti neemu iemācijies piespiest tos muļķus uzreiz visu pieņemt, kā viss izskatās no šejienes.
Tas nekas, reti kurš to iemācās.
Kas tur runā?
Tā ir tā tumsa, ko atsacījies atzīt par pastāvošu…
2003