Ir tādas dienas kad jāvelkās virs galvas tumši tumši mākoņi. Bet nelīst. Liekas, ka tūlīt līs, bet nelīst. Un sen jau nav lijis. Mākoņi tikai velkas un atkal paklist, sašķīst mazākos, lielākie, draudigakie atkāpjas kkur pamalē. Bet nepazūd. Saulīte uzspid, padzenā tos mākoņus, bet dažreiz pati samācas, pašai aiziet mākoņi priekšā. Būtu varbūt mazliet vieglāk, ja uzlitu, izmirktu visi līdz ādai. Bet varbūt labāk nē.