vispār interesanti, kā ir bijis agrāk un kā ir tagad. es paskatijos draugos hašas bildes, tur dažas no senajām arī ir. un atcerējos, ka tajos laikos minka taču viņām bija dievs! minka tā un minka šitā. ingai, hašai, simonai - viņām trim toč. klausījās manī muti pavērušas un tad nu pasniedza to visu, ko minka teica un darīja tālāk. kad inguce mani ar damienu iepazīstināja (ārprāts cik sen - pirms 3 gadiem jāņos!), viņš teica: "es tik daudz esmu par tevi dzirdējis bet vēl nezinu kura īsti ir minka" simona ani uzskatīja par konkurenti, bet es nekad mūžā neesmu pretendējusi ne uz ko kas varētu patikt viņai. inga visilgāk turējās, un kā es viņu audzināju - es viņai teicu, kā ir īstenībā (tagad es to pašu mācu vīriņam - būt reālistam un redzēt visu, kas ir īsts (kurš starp citu tieši šobrīd ir iedomājies ka atrodas citā realitātē:D)) un mēs abas pēc tam lamājāmies un pinkšķējām. viņa ticēja visam, ko es teicu. un es arī teicu visu kā ir. pēc tam kaut kad mēs vienreiz tikāmies un viņa teica, ka tiešām ir tā kā es teicu. tagad jau arī noteikti būtu tā. vispār gribētos viņu satikt. ar citām man diez vai būtu par ko runāt. bet ar ingu es varēju runāt kā ar spoguli - tur viss ko es pateicu atspoguļojās tā, ka arī es to labāk uzreiz sapratu. tagad tas lieti noderētu. tikai man nekādi nav laika aizbraukt uz liepāju tāpat vien, lai palīdzētu sandrim ar svetu iekārtoties, lai savāktu visas mammas mantas, kur nu vēl kaut kur pašiem aiziet patusēties vai kādu satikt. eh, škrobe. bet ingu vajadzētu satikt.