uzliku kūku savām kolēģēm, lai aizrijas ar kalorijām, atvadijos no šefa un tagad kravāju koferus.
mamai gan ir dikti slikti ar kājām, trombi laikam, tāda kā roze. bet es neko nevaru darīt. jābrauc. atstāju savu jauno adresi.
jāuzraksta vēl brālim arī. lai viņš nedusmojas, bet par mamu parūpējas. vecais vai nu neko nezina, vai arī ir vēl dusmīgāks par pūķi tā ka ar mani nerunās līdz mūža galam.
bet es kravājos. beidzot. kaukā dīvaini, ka beidzot tas notiek. vai tiešām nekāda šaize nesanāks vēl? nevajag jau nu, bet tā dīvaini, ka beidzot viss notiek.

vecais zvanīja. dusmoties nedusmojas, bet vai es nevaru kaut vai pāris dienas palikt vēl te, lai mamu pie ārstiem aizvestu. bļe nu es nevaru. ne man tad kur dzīvot būs, ne darbs vairs. šodien varbūt es vēl būtu varējusi ko runāt, bet nu jau vairs ne. es zinu, ka tagad nevajadzētu braukt nekur, bet nevaru vairs atlikt. zinu, ka tā saviem vecākiem spēj izdarīt tikai slikts bērns.