vīriņ....
es varu piedod 20 gadus. bet vai kaut kas no tā mainīsies? žēlastība? mīlestība? piedošana? tu zini, ka tādas lietas nerodas vienas sarunas, vienas dienas laikā. sevišķi, ja trauma bijusi 20 gadu garumā.
labi, atzīstu, man nav tas vieglākais raksturiņš, iespējams tieši tādēļ tagad ir tā, kā ir. bet, lai būtu savādāk, man būtu bijis jāpiedzimst citā ģimenē, citā laikā, citā vietā.
mana vecāmamma, kad pirmo reizi manu maziņu ieraudzījusi, mamai esot teikusi, ka ar mani viņai būšot problēmas. un ko man tagad darīt? dirsā līst? pašas senčiem? es to nemāku. un nemūžam nedarīšu. bet šķiet, ka tieši to tu gribi, lai es daru. lai bāžu viņiem acīs to, ko viņi nespēs uztvert.
pie velna.
ja nebūtu tu, es visticamāk ap šo laiku būtu padarījusi sev galu, jo man nebūtu nekā, uz ko tiekties. jo tu esi tas, kura dēļ es kauko vispār daru. jā, tevis dēļ viss šitais ar mani ir sācies. manas mīlestības pret tevi dēļ. to laikam sauc par ārprātīgu mīlestību. piedod. mīlu.