eh....

pagājšreiz, kad biju rīgā, ciemojos savā vecajā skolā. redzēju daudzus no saviem bijušajiem kursabiedriem. daži mani pazina, bet laikam tomēr neuzdrošinājās apsveicināties. pārāk draudīgi mēs ar vīru kopā laikam izskatamies. pazina un apjautājās kā man iet vienīgi dace. taisni brīnums. bet nepazina pat mana bijusī istabas biedrene:D laikam jau pa vairāk kā gadu esmu mainījusies. nez vai mani tagadējie kursabiedri mani vairs tagad pazītu?...

Vīrs pavedinošā tonī jautā sievai: "Gribi cīsiņu šokolādē?"
Sieva atbild: "Jā, mīļais, es gribu, lai tu mani izdrāz pakaļā....!"

…Mana istaba ir palikusi tumša. Ir 20 minūtes pēc pusnakts. Aizkari nav aizvilkti un manā istabā deg maza spuldzīte, kas apgaismo galdu un logu. Es noklausos kaseti un ieslēdzu radio. Domāju, ka jāiet gulēt, taču tad paskatos laukā pa logu...

Debesis ir tumšas, vienīgi man tieši pretim ir  kāda gaiša svītra. Es raugos uz to un saprotu, ka tā ir mākoņa mala. Te pēkšņi kļūšt arvien gaišāks un manā priekšā ir mēness. Liels, apaļš, balts un ar plankumiem. „Par tiem plankumiem – mēness jūrām – es laikam rakstīju savā zinātniskajā...” manai galvai cauri izskrien aptuveni šāda doma. Es sēžu uz mazā beņķīša, ko ar lielu troksni paņēmu no mamas istabas. Sēžu ar pavērtu muti, kurai priekšā turu roku. Laikam lai mēness bālā gaisma neiespīdētu manās iekšās. Pēkšņi it kā pamostos un izslēdzu mazo lampiņu. Ja istaba ir pilnīgā tumsā, var labāk redzēt to, kas notiek ārā. Tā man vecais vienreiz iemācija.

Sēžu mēness apspīdētā istabā, līdz atkal kļūst tumšs – manam bālajam šīvakara draugam priekšā atkal aizgājis melns, draudīgs mākulis. Ieslēdzu gaismu un sēžu gaidu, kad atkal varēšu ieraudzīt savu veco uzticamo draugu, arī vientuļnieku. Te pazib kāda gaiša maliņa kā tāds sveiciens ar sirdi plosošu dziesmu un tādiem pašiem vārdiem, ko saka mīļš un draudzīgs dīdžejs.

Te atkal mēness parādās uz īsu, ļoti īsu mirkli. Tā, it kā cilvēks stāvētu pieturā un neiekāptu tajā autobusā, kurā sēdi tu. Un tas autobuss aizbrauc un atkal tu savu draugu neredzi.

Manam draugam aiziet priekšā mūsu mūžīgais ienaidnieks Mākonis de Melnais. Viņš noteikti ir sastāstījis manam draugam visādas sliktas lietas par mani un tādēļ Mākoņa maliņa, kurā iespīd mēness gaisma, vairs nav gan pelēcīga, bet gan rūsgana. Mēness ir dusmigs uz mani, iespējams nepamatoti. Viņš mani ir pametis, kā visi draugi, kad man viņus visvairāk vajag. Un tikai tādēļ, ka kāds vienmēr kaut ko par mani ir sastāstījis.

Sēžu, gaidu, bet no mana drauga nav ne vēsts. Varbūt viņš vairs ar mani negrib draudzēties? Tieši tā! Bingo! Viņam galvā sakāpis Mākonis un tur vairs nav vietas pozitivām domām par mani. Mēness ir tagad pārāk augstprātīgs palicis un es nespēju viņam tikt klāt, lai parunātos. Diemžēl mūsu draudzībai ir pienācis gals. Ja viņš vēl kādreiz mēģinās sazināties ar mani, varbūt es spēšu piedot to, ka viņš mani atstāja, tāpat kā visi pārējie. Vai pārējiem es to spēšu jebkad piedot, nezinu. Tiešām nezinu.

Es aizveru aizkarus un eju gulēt. Esmu palikusi pavisam viena. Visi tieši tajā brīdī, kad man viņus patiešām vajadzētu. Vienmēr manā sirdi paliks atmiņas par šiem pāridarījumiem. Vienmēr, nezinu, vai kādreiz tos spēšu aizmirst, piedot un izmest no sirds. Šķiet, visu mūžu tas man vilksies līdzi kā tāds melns mākonis...

@2001.gada 5.jūnijs.