uh tas nu gan bija brauciens - vispirms viens pie stūres, ar kuru man bail braukt, tad vīriņš, kurš nemāk vēl braukt. a man kājas aizmugurē trīc, kad viņš pārāk tuvu apmalei brauc vai arī bremzē tur, kur sākas krustojums! āāāāāāā! un vēl tā mūžīgā pārēšanās. atkal. vienīgi jūriņu redzējām vitrupē. un šausmīgus murgus skatījos pa nakti un nevarēju normāli iemigt, jo tik kluss un tumšs bija, ka likās ka esmu akla. vienīgi no rīta viens putnadraņķis pie loga sāka ņirgāties. bet gulējām mēs no pus23iem līdz 12iem. bet vienalga miegs nāk. bet tie murgi, tie murgi.