Atkal es raudu un mani nedzird. Es jautāju, bet man neatbild. Atkal es esmu vainīga tikai tāpēc ka pavēru muti, lai pateiktu, ka kaut kas nav tā, kā es to vēlētos. Šobrīd ir runa praktiski par visu atlikušo dzīvi, par to kā būs jādzīvo. Bet vai tas, kas tiek piedāvāts, nav tas no kā es bēgu aizbraucot no liepājas? Vai tādēļ es pārvācos, lai atkal dzīvotu zem senču kontroles?
Es gaidu, ar kādām domām es braukšu prom no liepājas nākam7dien - vai maz gribesies...:'(