anii

Notikumi Cīravā

2001. gadā Kurzemes apgabaltiesa tā sauktajam Cīravas maniakam, 51 gadu vecajam Liepājas rajona Cīravas pagasta iedzīvotājam Vilnim Šliteram par meitas izvarošanu piesprieda 14 gadu cietumsodu slēgta tipa cietumā un policijas kontroli uz trim gadiem. Tagad jau 58 gadus vecais cīravietis Šliters regulāri bija izvarojis savu 12 gadus veco meitu, turklāt tas noticis sievas klātbūtnē. Šliters viņai licis turēt ciet durvis, lai notikušo neredzētu bērni, un piedraudējis ar fizisku izrēķināšanos, ja viņa par notikušo kādam stāstīšot. Viss nāca gaismā nejauši. Meitenīte 2001. gada rudenī skolā bijusi noslēgta, un skolotāji sākuši interesēties par noslēgtības iemeslu. Tad arī 12 gadus vecā Inta, kurai ir attīstības traucējumi, internātskolas medicīnas māsai izstāstījusi visu, kas ar viņu mājās noticis. Medicīnas māsa par notikušo informēja policiju, un 20. septembrī Šliters tika arestēts.

Šliters policijas redzeslokā bijis arī iepriekš. 80. gadu beigās pēc pirmās sievas nāves Cīravas pagastā viņš sācis dzīvot kopā ar 1950. gadā dzimušo Dzintru S., kurai no cita vīrieša bija meita Evita, un viņa sākumā kļuva par viņa audžumeitu, bet vēlāk – par civilsievu. Civillaulībā ar Evitu viņš sācis dzīvot 1991. gadā, kad meitenei bija tikai 14 gadu. Evita viņam laidusi pasaulē piecus bērnus, pirmo – 15 gadu vecumā. Par stāšanos seksuālajos sakaros ar nepilngadīgu personu Šliters 1991. gadā saukts pie kriminālatbildības. Viņš ar nepilngadīgo dzīvoja civillaulībā, un viņai tobrīd bija gaidāms kopīgais bērns, tāpēc tiesa Šliteram piesprieda tikai divus gadus nosacīti.

Kopā ar bijušo un tagadējo civilsievu Šliters dzīvoja vienā mājā. Turpat sākumā dzīvoja arī viņa dēls Andris no pirmās laulības. 1997. gadā Cīravas pagasta pašvaldības rīcībā nonāca informācija, ka Šliters savu 18 gadus veco dēlu Andri bieži sējis pie ķēdes un turējis suņu būdā. To iepriekš apstiprināja arī pirmās sievas māsa Ilga; viņa pati esot redzējusi, ka garīgi atpalikušais jaunietis dienām ilgi bijis pieķēdēts pie suņu būdas. Kaut arī vietējie stāstīja daudz, pierādījumu trūkuma dēļ krimināllieta netika ierosināta.

Par maz?

2001. gadā Vidzemes apgabaltiesa kādam 1973. gadā dzimušam vīrietim piesprieda 10,5 gadus brīvības atņemšanu par viņa 11 gadus vecās meitas seksuālu izmantošanu un fizisku ietekmēšanu četru gadu garumā. Tobrīd 28 gadus vecais tēvs no 1996. gada līdz 1999. gadam meitu bija regulāri izmantojis savu seksuālo vajadzību apmierināšanai, kā arī fiziski ietekmējis, it kā sodot par pārkāpumiem. Notiesātajam inkriminēta arī vardarbība pret meitenes brāli, par gadu jaunāku.

Tēvs regulāri lietoja alkoholu, savukārt bērnu māte nekur nav strādājusi, ģimenē bijuši ekonomiski nelabvēlīgi apstākļi. Māte tiesā stāstījusi, ka par seksuālās vardarbības faktu savā ģimenē neko neesot zinājusi, savukārt fizisku vardarbību vīrietis regulāri bija vērsis gan pret saviem bērniem, gan pret sievu. Notiesātais savu vainu seksuālajā vardarbībā tiesā neatzina, savukārt par fizisko vardarbību paskaidrojis, ka sodījis bērnus "par dažādām blēņām", savu audzināšanas metodi uzskatot par pareizu.

Seksuālās izmantošanas fakts atklājies skolā, kurā mācījusies meitenīte.




Lai gan ir grūti precīzi pateikt, cik bērnu katru gadu Latvijā cieš no seksuālās vardarbības, pētnieki lēš, ka vismaz tūkstotis. Varmākas kļūst arvien gudrāki – pakļaujot bērnu vardarbībai, viņi neatstāj tiesu ekspertam pamanāmas pēdas, tāpēc seksuālā vardarbība pret bērnu nereti nav pierādāma tiesā. Lielākā daļa varmāku ir bērna tuvinieki, bērnam tiek iedvests, ka "tā notiek visās ģimenēs", secina speciālisti pētījumā Bērnu seksuālā izmantošana Latvijā. Pieejamie dati liecina, ka no 445 bērniem, kuri viena gada laikā izgājuši rehabilitāciju četros valsts finansētos krīzes centros, 100 bērnu jeb 22 procenti cietuši no seksuālās vardarbības. Tiesu medicīnas eksperti apgalvo, ka gadā vidēji tiek veikts ap 100 ekspertīžu. "Pētījumi rietumvalstīs liecina, ka līdz tiesu medicīnas ekspertīzei nonāk vidēji desmit procenti gadījumu, tātad var pieņemt, ka katru gadu no seksuālās izmantošanas cieš vismaz 1000 bērnu. Pētījumā guvām arī citu ekspertu viedokli, ka šis skaitlis pat varētu būt no 2000 līdz 5000 izmantotiem bērniem gadā," stāsta pētījuma sociālā darbiniece Diāna Vasilāne.



Incests var notikt jebkura tipa ģimenēs neatkarīgi no reliģijas, vecuma, ekonomiskā stāvokļa vai kulturālās piederības.

Statistika liecina, ka bērnus seksuāli visbiežāk izmanto vistuvāk esošie cilvēki – tēvi, brāļi, onkuļi, patēvi. Gadījumi, kad bērnus seksuālām vajadzībām izmanto pilnīgi svešinieki, ir salīdzinoši retāki. Statistikā atrodami arī dati, ka 92 procentos gadījumu no incesta cieš meitenes un 97 procenti varmāku ir vīrieši. Visbiežāk incests ir seksuālas attiecības starp meitām vai dēliem un tēviem vai patēviem, retāk starp brāli un māsu. Visretāk sastopama incesta forma – starp mātēm un viņu bērniem.

To, ka incests ir izplatīts arī Latvijā, apliecina pirms laika veiktais Augstākās tiesas spriedumu apkopojums par tiesu praksi krimināllietās pēc Krimināllikuma 160. panta par vardarbīgu dzimumtieksmes apmierināšanu un 162. panta par pavešanu netiklībā. No 106 apsūdzētajiem 16 personas cietušajiem bija sveši cilvēki, 39 personas – kaimiņi, pašu cietušo vai viņu vecāku paziņas, divas personas īrēja no cietušo vecākiem dzīvesvietu, desmit apsūdzētie atradās kopā ar cietušajiem vienā mācību vai korekcijas iestādē. Viena apsūdzētā bija cietušā skolotāja. Pārējie 37 apsūdzētie bija vai nu cietušo radinieki, vai arī dzīvoja ar cietušo vienā ģimenē, tajā skaitā sešos gadījumos tēvs, divos gadījumos vectēvs, četros – audžutēvs, vienā gadījumā – māte, divos – brālis, divos – pusbrālis, vienā gadījumā – vecāsmātes vīrs. 22 apsūdzētie bija dažādi radinieki, arī aizbildņi, onkuļi un citi.

(Viesturs RADOVICS-"Neatkarīgā")

Ak, un nepiemirsīsim vēl bērnu pazušanu, to piekaušanu un nogalināšanu (ģimenē) un Aizkraukles rajona izvarotāju.