|
15. Maijs 2008|22:31 |
Lai arī mani vienmēr ir nomākusi mistiskas izcelsmes sirdsapziņa par kaut ko nepadarītu, par to, ka no sevis varu izspiest vēl un vēl. Gan mācībās, gan darbā, gan privātajā dzīvē. Nespēju novilkt robežu, kad jāapstājas. Vienmēr šķiet, ka laiks ir nelietderīgi izniekots.
Un tā pienāk tas mirklis, kad ir ROBEŽA, kad spēka nav itin nemaz, kad smadzenes vairs pienācīgi nestrādā, arī tad nevar apstāties. Ir taču vēl vesela pusotra stunda, kuras laikā ko darīt lietas labā (šajā gad.- maģistra).
Tas it kā mani netraucē, jo pēc mēra ir vēl vairāku pakāpju mēri, ko sen jau pati sev esmu pierādījusi un darba kapacitāte ir daudz lielāka kā ikvienam varētu šķist.
Ko es ar to gribēju teikt? Neatceros, prologs kaut kam, nezin kam. |
|