|
13. Okt 2007|12:03 |
Šonakt tiku pie jauno māmiņu grūtās dzīves izbaudīšanas.
Proti, māsa ar bērniem atšāvusi ciemā. Meitiņa peciņa vēl sīka, toties puika pašā labākajā vecumā- 4 ri gadi, kad nu jau visas ģēlas var sarunāt un var dauzīties kā cilvēks ar cilvēku (nevis uķi- puķi sindroma piekopšana). tad nu puika vecākiem pagājušovakar svinīgi paziņo, ka ar šamējiem tas kopā vairs negulēšot, bet gan ka ar anii. Domāts darīts. Lai arī cīnos ar aizmigšanu ikdienišķi līdz pulkstens 2viem naktī, šoreiz nākas godbijīgi pēc diviem kokteiļiem šaut uz čuču jau nepiedienīgi agri- 22.00.
Ne jau par to tas stāsts, bet gan par to, ka nemanot piezogas mistiskās mātišķās jūtas. Ja vienmēr guļot man nākas bēgt un baidīties, ka mani nenospiež kāds, tad šoreizi- panikaini ik pa mirklim pārbaudīju vai puika vēl elpo, vai visas ekstremitātes ir tām paredzētajās vietās (vai neesmu jau nospiedusi). un tā visu nakti. lunaķiks no rīta, aber puika priecīgs. Tagad zinu, ka vēl krietnu laiciņu nebūšu gatava šādam caurajam kontrolmiegam (mosties ik pa pāris minūtēm), satraukties par ik katru krekšķi vai visu nakti turēt bērnam rociņu (kā tas ir ar šo radību), līdz roka vienā mirklī atmirst.
a meitenes, a meitenes pēc tam
nē,- bērni, bērni, bērni
labāk piekopt mīļās tantes statusu un baudīt citu audzināšanas rezultātus (neizaizmirstot sniegt padomus, par kuru jēgu man izpratnes nav necik) |
|