pieraksti

Ir tāda jauka dziesmiņa Aprātam:

Es esmu mierīgs, tik ļoti, ļoti miermīlīgs. Es mīlu dzīvniekus, ēdu tikai rīsiņus, tādus mazus, īsiņus. Jebkura būtne ir mans draugs.

Uz šīs nots lūdzu dabas mātei piedošanu jo tikko nogalināju odzi. Sevišķu ironiju šim faktam piešķir tas, ka visu laiku sūdzos par pelēm stallī. Tās maitas sagrauž suņubarības maisus un vispār ir kļuvušas dikti nekaunīgas. Tad nu odze bij ieradusies paretināt šīs grauzēju rindas, bet es kā tāds nelietis viņu ar akmeņiem nomētāju. A ko darīt? Tas likās daudz drošāk kā mēģināt noķert un pārvietot.

Tagad sēžu iekšā un ceru, ka čūska nomira. Negribu pat iet skatīties.