Vakar Dienā izlasīju par to, ka Vallijas kundze no Skapja nomirusi... un atmiņā atsaucās tie vecie labie laiki, kad tikko sāku studēt LU un mākslas vēstures lekcijās sadraudzējos ar vienu meiteni - jāteic, tad es vēl biju gana konservatīva un man nebija ne nojausmas par to, ka cilvēks var būt tāds brīvdomātājs. Viņa bija totālā mākslinieces tipa skuķis - ķērbās jancīgi, uzvedās arī (lai gan pēc tam man radās aizdomas, ka viņai ir netradicionāla sexuālā orientācija), mācījās turku valodu un vienkārši bija amizanta. Viņa tad mani arī aizvilka uz Skapi. Kopš tās reizes es tajā bārā iemīlējos - man patika, ka tur arī dienas vidū ir intīma gaisotne, bet vakaros, kad saradās pastāvīgā publika tad tur bija kaut kāda tāda aura, kas ļāva justies labi - ļāva atpūsties un radīja atpūtas sajūtu - neskatoties uz to, ka tur cilvēku bija daudz, tur bija kaut kas īpašs.... tur bija visgaršīgākā zaļā tēja ar citronu un medu pasaulē. Un nebija sajūta, ka kāds mani nopēta, vērtē - viņiem bija vienalga - viņiem bija savas sarunas, savi smiekli, savas intereses un tikai nejaušas sagadīšanās dēļ mēs atradāmies vienā telpā...

ex... laba vieta bija, žēl ka beidza pastāvēt...tāda īpaša, tieši ar to, ka īpaša....