|
|
|
Aprīlis 18., 2008
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) angel_girl | 14:35
Reiz sen senos laikos kādā zemes nostūrī kopa sapulcējās visas cilvēka
jūtas un īpašības.
Kad garlaicība bija jau trešo reizi nožāvājusies, neprātība ierosināja:
- Bet varbūt uzspēlējam paslēpes?
Intriga pacēla vienu uzaci:
-Paslēpes? Bet kas tā ir par spēli?
Neprāts paskaidroja, ka viens no viņiem, piemēram, viņš pats būs Spēles vadītājs. Viņš, tad aizvērs acis un skaitīs līdz miljonam, bet pārējiem
Šajā laiku ir jānoslēpjas. Tas, kuru atradis pēdējo, būs nākamās spēles vadītājs.
Entuziasms uzreiz paķēra aiz rokas eiforiju un sajūsmināti uzdejoja ar viņu.
Prieks tā lēkāja, ka pat pārliecināja šaubas. Vienīgi apātijai gan nekas un nekad nelikās pietiekami interesants, un viņa atteicas piedalīties
spēlē.
Patiesība nolēma labāk neslēpties, jo viņu tik un tā galu gala atrod.
Lepnums paziņoja, ka šī ir pilnīgi muļķīga spēle un ka viņu vispār nekas cits, kā tikai viņš pats neuztrauc. Gļēvulība ne īpaši gribēja riskēt.
- Viens, divi, trīs....., - saka skaitīt neprāts.
Pirmais noslēpās slinkums, viņš vienkārši apgulās aiz tuvāka akmens.
Ticība pacēlās mākoņos, bet skaudība noslēpās triumfa ēna, kurš paša spēkiem uzrāpās paša augstāka koka galotnē. Cēlums loti ilgi nevarēja noslēpties,katru vietu atdodams kādam citam, jo vienmēr uzskatīja, ka katra no tam ir vairāk piemērota kādam no viņa draugiem.
Kristāldzidrais strauts - skaistumam.
Koka dobums - bailēm.
Tauriņa spārns, ka patvērums saldkaislei.
Vēja pūsma - tieši piemērota brīvībai, un tā viņā ari nomaskējas par vienu saules stariņu.
Egoisms atrada tikai sev vienam siltu un ērtu vietiņu.
Meli paslēpās okeāna dzelme (lai gan patiesība varavīksne).
Bet kaisle un vēlme nolīda dziļi vulkāna krāteri.
Aizmāršība - pat neatceros, kur noslēpās, bet tas ari nav tik svarīgi.
Kad neprāts jau aizskaitīja līdz 999 999, mīlestība vēl joprojām meklēja, kur paslēpties, bet visas vietas jau bija aizņemtas.
Un te pēkšņi viņa pamanīja burvīgu rozā ziedu krūmu un nolēma paslēpties tajā.
-Miljons, - noskaitīja neprāts un devas meklēt parejos.
Pirmo viņš, protams, atrada slinkumu. Pēc tam izdzirdēja, ka ticība strīdas ar Dievu, bet par kaisli un velmi uzzināja tāpēc, ka vulkāns nodevīgi
vibrēja. Neprāts pamanīja skaudību un saprata, kur slēpjas triumfs.
Egoismu pat nevajadzēja meklēt, jo vieta, kuru viņš bija izvelējies, izrādījās bišu strops, un bites, loģiski, izdzina nelūgto viesi. Dodoties tālākos
meklējumos, neprāts pienāca pie strauta, nolēma veldzēt slāpes un pamanīja skaistumu. Bet Šaubas sēdēja pie žoga un nevarēja izlemt, kura puse
viņam noslēpties.
Un tā visi tika atrasti: Talants - svaiga un kupli zaļojoša zāle, Skumjas - tumšā alā, Meli - varavīksnē (bet, ja godīgi, tad viņi slēpās okeāna
dibenā).
Tikai mīlestību nevarēja atrast. Neprāts to meklēja aiz katra koka, katra strautiņa, katra kalna gala, un tikai visbeidzot nolēma paskatīties rozā
ziedu krūma. Bet, līdz ko neprāts pašķira mala zarus, tā izdzirdēja kliedzienu, jo asie rožu dzeloni savainoja mīlestībai acis.
Neprāts apjuka, nesaprata, ko darīt, saka raudāja, lūdzas piedošanu un, savas vainas izpirkšanai, apsolīja, ka vienmēr būt viņas pavadonis.
Un, lūk, no tā brīža, kad pirmo reizi pasaule tika spēlētas paslēpes...mīlestība kļuva akla un neprāts vienmēr ved viņu pie rokas....
|
Reply
|
|