Nezinu kāpēc, bet sajutos piekususi. Reizēm nesaprotu, kāpēc strīdos ar muļķīgiem cilvēkiem - kāpēc neignorēju viņus? Un kāpēc tad, kad es viņus neaiztieku viņi lien pie manis? Vai patiesi visiem tā gribās uzzināt, atrast to robežu, līdz kurai es nolaižos?
Kāpēc cilvēki, kas nesaprot, ka viedokļi var būt dažādi un pat ja viņam ir tas pareizais, tad nav tas man jāuzspiež. Katram cilvēkam viedoklis par kaut ko ir atkarīgs no viņa dzīves veida un uzskatiem. Un pieredzes arīdzan.
Cik niecīgam jābūt cilvēkam, lai savu viedokli paceltu saulītē un līdz ar to sevi uzskatītu par gudru?? Ko darīt, ja nu tā tomēr nav? Ja nu tomēr tas viņu pareizais viedoklis ir aplams? Bet man pietiek takta izjūtas atšķirībā no viņiem nepateikt - "Ak Tu - muļķītis...." :)

Visa mana nelaime laikam ir tajā, ka es visus cilvēkus uzskatu par cilvēkiem, lai nebūtu iedomīga - ka esmu labāka. Bet laikam būs dažiem jāparāda vieta.

Ir cilvēki, kas ir kā kucēni - kamēr vietu neparādīsi - nesapratīs.....