|
|
|
Augusts 26., 2005
08:30
Nu ir klāt 5diena. Šorīt dikti negribējās doties uz darbu.
Naktī bija karsti. Un gaisa par maz. Toties vakars vakar bija jauks.
Ir doma šodien pamukt mājās ātrāk.
|
10:41 - Atcerējos labo aņuku:
Sēž vecītis ar vecenīti pensijā, darīt ta nav ko. Vot i vecīte izdomā un saka:
Vecīte – klau, vecais, a davai aizejam uz randiņu. Nu kā jaunībā!!!
Vecītis – nu davai, tad es 19:00 gaidu tevi pie tā līkā bērza tur pie upes.
Vecīte – sarunāts.
Nāk vakars – vecītis sataisās – uzauj skaistas vīzes, paņem balalaiku, pieķemmē bārdu un dodas. Pulkstens 19:00. Vescītes nav. 19:15 – aizvien nav. Vecītis pie sevis nomurminā, mol – cimprelīga dāma gan! 20:00 – vēl aizvien nav. Nu cik ta var gaidīt?
Aiziet – skatās vecīte guļ uz krāsns.
Vecītis – eu, tu, mēs tipa randiņu sarunājām, atceries?
Vecīte – atceros.
Vecītis – a tu ko neatnāci, ja mums tipa randiņš?
Vecīte – a mani tipa mamma nepalaida…..
|
12:27
Nu ja. Palasīju es te "viedas" domas par mainīšanos. Un nez kāpēc vairums (izņemot vienu būtni) runā par fizisku mainīšanos? Un nevis garīgu? Vai patiesi viņi iedomājas, ka kļūstot nevieksmīgiem apalona atdarinājumiem un izskatoties pēc Buhenvaldes kulturista viņi ir kļuvuši tāpēc labāki? Labāki vīri, sievas, draugi. Vai viņi savu nodarbi nav padarījuši par baigo pašupurēšanos, kas ir ahūnais sasniegums? Kāpēc ar to tā lielās? Nesprotu.. Kādēļ uzreiz tā pazemo cilvēkus, kas akli viņiem neseko? Vai tāpēc, ka uzdrošinās mīlēt sevi tādu, kāds ir un neiespringt, ka neatbilst franču modes nama prasībām?
Un es varētu pat galu likt ķīlā, ka es zinu, kuri būtu pirmie, kas mestos mani oponēt, a ņifiga - nebūs jums tādas iespējas. Šis bija monologs.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |