Vakar pirms tikšanās ar esinja satikos ar savu mīļumu. Vienkārši laiku īsināju un ar viņu kopā pabiju. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka es to zēnu ļoti, ļoti mīlu. Un tas nav tikai ar vārdiem, tas ir sirdī, dvēselē un katrā mana ķermeņa šūniņā. Viņš ir cilvēks, kurš spēj mani gan nomierināt, gan sasmīdināt un liek justies labi - vajadzīgai.

Ir svarīgi būt kādam vajadzīgai. Arī man viņš ir vajadzīgs. Nu tā - ka acis miedz ciet, cik ļoti. :) Un esmu priecīga, ka visas tās meitenes un sievietes, kas ir bijušas līdz tam nesaskatīja viņā to, ko redzu es. :D

Tas ir tāds " Paldies"  visām bijušajām :)