Abas ar Ingu /mana draudzene, kas gaida bēbi/ aizgājām pie pasniedzēja. Tad nu viņš mūs iepriecināja, ka lekcija nenotiks. Kā rezultātā bija jādomā ko nu darīt. Jo man nākamais autobuss pēc 50 minūtēm, Ingucim mīļotais pakaļ nebrauks, jo viņam jāstrādā. Nolēmām pasēdēt tur pat fakultātē - uz krēsliem - pakavēt viena otrai laiku, kas izvērtās par parunāšanos.

Un tad es klausījos meitenes, kas ir stāvoklī 3.5 mēnesī stāstu par to, ka viņas mīļums stundām strādā. Līdz vēlam vakaram - līdz 21, 22, 23.... un kā viņa viņu gaida, pārnākto mostas, lai uztaisītu vakariņas un viena pati vakarā skatās TV... Man kļuva žēl viņu par to, ka viņa pie ārsta iet viena - pirmo reizi bēbja sirdspukstus dzirdēja viena. Liekas, ka mīļums tajā visā ir tikai tik daudz, kā fakts, ka ir bērna tēvs un vīrietis ar kuru viņa precēsies. Un es sapratu, ka es tā negribētu. Ka es vienkārši nevarētu tā. Es apbrīnoju, ka viņa to visu uztver ar smagu nopūtu un man ir niknums uz viņas mīļumu, ka viņš nesaprot, ka ar viņa nopelnīto naudu viņa laimīgāka nav. Ka nauda neaupskauj, nenoglāsta, nenoskūpsta un nesmaida.

Un tajā brīdī manas nelaimes un sāpītes likās niecīgas. Viss likās niecīgs. Tikai tās sāpes viņas skaistajās acīs bija svarīgas... Es ceru, ka izrunājoties viņai palika vieglāk....

Un izrādās, ka es esmu viena no retajiem, kas atklāti priecājas par viņas bēbi.../mamma gan arī esot priecīga, bet visiem citiem tas neesot īpaši svarīgi/. Un es sajutos tā, ka viņas mazuļa gaidīšanas svētki mums ir kopēji ;)