Protams, Latvijā mēs joprojām pieturamies pie tradīcijām, un studentu protesta gājiens ir aizritējis mierīgi, un, vismaz kā ziņo plašsaziņu līdzekļi, aizturēto neesot. Jāatzīst, ka diezgan mierīgi bijām gan, arī trakākā no skaļi izbļautajām rupjībām, ko dzirdējām mūsu apkārtnē bija "Koķei pa dibenu!".

Kad centāmies iefiltrēties pašā gājienā, nācās spraukties starp pēdējiem gājiena dalībniekiem, jo nevienu stradiņu studentu pazīšanās zīmi tā arī ieraudzīt neizdevās. Pamazām tuvojoties pulvertornim, gājiena organizatori gājiena dalībniekus mudināja saukt saukli "Dar, ko var, dar, ko var, studentiem ir jāuzvar!". Sākām korītī bļaustīties, taču mana oma acumirklī bija sabojāta, kad kāds man aiz muguras stāvošs gājiena dalībnieks bez jelkādas kautrības pauda savu sašutumu: "что они там кричат? Я не хочу кричать на латышском!".

Tāpat diezgan nesmieklīgi likās tas, ka mūsu dārgie parlamenta pārstāvji, kas protesta laikā viens pakaļ otram čubināja ārā no Saeimas ēkas, atļāvās māt protesta dalībniekiem ar rokām un plaši smaidīt tā it kā tie atrastos uz sarkanā paklāja. Goda vārds, gribējās mest ar tādu labi lielu, smirdīgu marinētu gurķi.

Un pēc visa tā man nav baigā sajūta, ka šāds studentu gājiens būs devis kādu rezultātu. Protams, neko nedarīt arī nav diez ko laba izvēle.

Lai jums jauks vakars, dārgie!