Kādu dienu Paradīzes dārzā Ieva sauca:
"Dievs, man ir problēma!"
"Kas noticis, Ieva?" atskanēja balss no mākoņiem.
"Ak, Dievs, es zinu, ka Tu esi radījis mani un dāvājis man brīnišķīgo Paradīzes
dārzu un visus šos burvīgos dzīvnieciņus, kā arī to smieklīgo čūsku, tomēr es
nejūtos šeit laimīga."
"Kādēļ tā, Ieva?" jautāja Dievs.
"Dievs, es jūtos ļoti vientuļa. Un man līdz nāvei apnikuši Paradīzes āboli."
"Labi, Ieva, es varu atrisināt šo problēmu. Es radīšu vīrieti, lai Tev nebūtu
vairs garlaicīgi."
"Kāds būs vīrietis?"
"Šis cilvēks būs ar nepilnībām raksturā un daudzām sliktām īpašībām. Viņš melos,
krāpsies un būs ārkārtīgi iedomīgs. Vispār viņš Tev sagādās daudz raižu. Taču
viņš būs apveltīts ar lielāku spēku nekā Tu, viņš būs ātrāks, viņam patiks doties
medībās un nogalināt. Vīrietim būs diezgan muļķīgs izskats, bet tā kā Tu sūdzies
par garlaicību, tad es viņu radīšu tādu, lai viņš apmierinātu Tavas fiziskās
vajadzības. Vīrietis bieži vien uzvedīsies nesaprātīgi un jūsmos par tādām
bērnišķīgām lietām kā bumbas spārdīšana un kaušanās. Viņš nebūs pārāk apķērīgs,
tādēļ viņam būs nepieciešams Tavs padoms, lai ievirzītu domāšanu pareizajās sliedēs."
"Izklausās lieliski," teica Ieva, ironiski paceldama uzaci. "Kas vēl?"
"Tu vari dabūt viņu, bet ar vienu noteikumu."
"Un kāds tas būtu?"
"Kā jau teicu, viņš būs lepns, augstprātīgs un pašapmierināts radījums... Tādēļ
Tev jāpanāk, lai viņš notic, ka tika radīts pirms Tevis...Tikai atceries, ka tas ir
noslēpums... starp mums, sievietēm, runājot!"