Es runāju vairāk par tādu konstantas laimes stāvokli. Protams, es nenoliedzu mazās laimītes. Tieši otrādi- es uzskatu, ka uz mazajiem prieciņiem un laimītēm viss turās, un ir aplami domāt, ka ir jātiecas pēc kaut kādām vispārējas laimes virsotnēm, kuru reāli nemaz nav, jo pasaule ir mainīga tāpat kā mēs paši. Tieši šī iemesla dēļ cilvēki bieži vien ir vīlušies, jo, piemēram, laulībā nav guvuši to, ko ir gribējuši. No sērijas "Kā, es ar tevi precējos, domādams, ka būšu laimīgs forever and ever, tagad ir pieci gadi pagājuši un sūdu, es jūtos nelaimīgs". Bieži vien mēs aizmirstam, ka tās mazās laimītes nozīmē nepārtrauktu darbu pašiem ar sevi, nevis kaut kāda spiediena izdarīšanu uz apkārtējiem. Un ar visu mierā cilvēks nekad nebūs. To, protams, var mēģināt iemācīties, vismaz formā, ko mēs pazīstam zem nosaukuma "iekšēja harmonija", taču es stipri apšaubu to, vai tie pašpasludinātie harmonisti patiešām tādi arī ir. Manuprāt, bieži vien nostrādā tas, ka kādam izdodas iestāstīt, ka viņam ir labi tā kā ir, un tas nozīmē pārtraukt dzīties pēc kaut kā, iemācoties uzticēties pašai dzīvei.

:)