Tas jau sāk kļūt visai interesanti. Jau trešo reizi divu nedēļu laikā es esmu paguvusi izvilkt savu dibenu no mājas, lai ietu skriet. Tiesa gan noskrietais gabals vēl nav nekāds ievērības cienīgais, un tas arī nav mans mērķis, bet tomēr tas nozīmē, ka es kaut kādā mērā spēju pārkāpt pāri saviem "nevaru", "negribu", "ainunafig!", un tas priecē. Pašlaik man gatavojas putu vanna. Neviena nav mājās, esmu atstāta brīvā vaļā savā radoši akadēmiskajā vidē, kas pēdējās divas stundas ir kļuvusi par sportisku vidi, bet drīz vien atkal transformēsies ierastajā veidolā, khe.

Forši, es beidzot jūtos labi šodien.